1. Dzīves māksla ir termins filozofijā, kura pirmsākumi meklējami antīkajā pasaulē.
2. Dzīves mākslas filozofijas atjaunošanās ir saistīta ar ideoloģiju maiņu, sociālistisko un kapitālisko ideju sagrāvi, kā rezultātā cilvēki pievēršas paši sev.
3. Mēģinot optatīvi, atklājot dažādās iespējas, pamatot dzīves mākslu, cilvēki nonāk pie secinājuma, ka uz dzīves mākslas subjektu attiecas ne tikai pašas dzīves mākslas izvēle, bet arī pati izvēle un ievingrināšanās dzīves atsevišķajās mākslās.
4. „Skaistā dzīve” ir antīkās ētikas un estētikas jēdziens.
5. „Skaistās dzīves” jēdziens sastopams daudzos filosofiskos darbos, kuru autori ir tādi ievērojami filosofi kā Platons, Epikūrs, Diogēns, kurš teicis :”Kam dzīvo, ja nerūpējies, lai dzīvotu skaisti ?”.
6. „Skaistās dzīves” jēdziens ietver sevī indivīda apzinātu vēlmi pašam ietekmēt savu eksistenci un padarīt to par izstrādes priekšmetu.
7. Skaistās dzīves ideja ieņem svarīgu vietu humānisma tradīcijā, tā ir eksistenciāla dzīves māksla, kurā indivīds pats veido savu dzīvi, bet kopā ar citiem - sabiedrības dzīvi.
8. Filosofijas izpratnei kalpo māksla – gleznās tiek risināti dažādi filozofiska rakstura jautājumi, kā piemēru var minēt Edvarda Hopera gleznu „Ceļojums filozofijā”.
9. Traģiskajā kultūrā pastāvēja apziņa par indivīda vienbūšanas neiespējamību, pretēji modernajai kultūrai, kas to noliedz.
10. Vientulība tiek apskatīta gan kā negatīvs faktors, gan kā pozitīvs faktors.
11. Traģēdija nav pilnīgi nošķirama no komēdijas, tam par pierādījumu var minēt Hopera gleznu „Divi komedianti”.
…