Par sava darba tematu izvēlējos reāli pastāvošu situāciju B.ģimenē, kas skar mantojumu - kopību, kurā ietilpst mantojuma atstājēja visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā (Civillikuma (turpmāk CL) 382.pants). Darbam izvēlējos minēto gadījumu, lai izpētītu un tiktu skaidrībā ar situāciju, kurā dažādu apstākļu rezultātā un likumu nezināšanas dēļ ir nonākusi B. ģimene, un lai savā darbā iztirzātu minētās ģimenes iespējas atstātā mantojuma pieņemšanai.
01.02.2001. mirst mantojuma atstājējs A. (B. ģimenes tēvs). Mantojums atklājas ar mantojuma atstājēja nāvi 01.02.2001.(CL 655.p.) - mantojuma atstājēja nāves dienā, un tas tiek uzskatīts par aicinājumu mantiniekiem pieņemt mantojumu (CL 389. (1)). Mantojuma atstājēja nāves brīdī rodas mantojuma tiesība, kas pastāv likumā noteiktu laika periodu un kas atvēlēts mantojuma pieņemšanai (CL 384. (1)). Mantojuma atklāšanās dienā tiesības iestāties mirušā mantinieku attiecību kopībā, t.i. ieguva mantojuma tiesību (CL 384. (2)) pārdzīvojušais laulātais J.(sieva), divi dēli V. un E. un meita Z., kā likumiskie mantinieki.
Pie minētajiem nosacījumiem (ņemot vērā, ka mantojuma atstājējam bija trīs bērni), veidotos sekojošs mantojuma kopības sadalījums:
Mantojuma kopībā ietilpa nekustamais īpašums mazpilsētā - māja un iekopts zemes gabals 2500 m2 ar augļu dārzu. Mantojuma atklāšanās dienā dēlam E. un meitai Z. tapa zināms, ka mantojuma atstājējs kā testators neilgi pirms nāves ir izteicis pēdējo gribu noteiktā akta formā - testamentā, ar kuru visu savu mantu ir novēlējis jaunākajam dēlam V. (par minēto dēlu E. un meitu Z. informēja dēls V., pārdzīvojušais laulātais (sieva) J. un viens no lieciniekiem, kas parakstīja testamentu). Ne dēls E., ne meita Z. testatora A. atstāto testamentu nebija redzējuši, bet viņiem nebija neuzticēties radiniekiem.
Pirms testatora nāves – pārdzīvojušais laulātais, vecākais dēls E. un meita Z. zināja, ka jaunākais dēls V. vēlas kopā ar savu ģimeni dzīvot vecāku mājās un vest saimniecību, tāpēc neiebilda par to, ka kādreiz dzimtas mājas varētu pāriet jaunākajam dēlam. Par iemeslu tam bija arī apstāklis, ka vecākais dēls E. bija kļuvis par 1.grupas invalīdu, bet meita Z. ar ģimeni dzīvoja tālu, un abiem būtu grūti aprūpēt īpašumu.
Testators par minēto zināja, pie tam savā nāves gadījumā saskaņā CL 382.p. bija tiesīgs brīvi noteikt par visu savu mantu (422), tiesībām utt. Tā kā testamentārai mantojuma tiesībai ir priekšroka pār likumisko (CL 389.p. (3))., tad pie jaunatklātajiem apstākļiem jaunākais dēls kļūst par testamentāro mantinieku. Testamentā netika norādīts iemesls, kāpēc pārdzīvojušais laulātais (sieva), dēls E. un meita Z. nav iekļauti testamentā, tāpēc uz atklāšanās dienu viņi skaitījās atstumti no testamenta.
…
