Tēlniecības attīstība un tās saistība ar arhitektūru romānikas laika mākslā

Mākslas speciālistu uzmanību piesaistījis kāds glezniecisks tekstilizstrādājums – Bajē. Tas ir paklājs, kas rotājis Bajē baznīcas iekštelpas, tagad glabājas Bajēmuzejā. Pēc nostāstiem, paklāju 1070.-1080. gadā esot izšuvusi Vilhelma I lekarotāja sieva Flandrijas Matilde. Bajē ir liela izmēra tekstilizstrādājums, 70 metru garš un 50 cm plats, uz kura krāsainas dzijas izšuvuma tehnikā attēlotas reālas kauju epizodes no Anglijas iekarošanas vēstures 1066. gadā. Ļoti spēcīgi ir izklāstīts vēsturisko notikumu sižets, ar vērienu, mierīgos ritmos, precīzi atveidojot katru konkrēto detaļu. Figūru silueti ir izteiksmīgi, krāsas dekoratīvi spožas.
Romānikas laika periodā attīstījas ne tikai arhitektūra, kura bija galvenais tā laika mākslas novirziens, bet arī tēlotāja māksla. Romānikas stils bija internacionāls Eiropā, galvenais tā uzplaukuma centrs atradās Francijā. Visa tēlotāja māksla tika pakārtota arhitektūrai, toties visa arhitektūra tika pakārtota reliģijai. Tēlniecībā galvenais uzsvars bija uz monumentālo cilni, kas visbiežāk rotāja dievnamu portāla timpanonus. Ciļņos raksturīgā tēma bija divu pasauļu apvienojums – svētais un grēcīgais jeb paradīze un elle. Glezniecībā variēja košas freskas ar dažādiem bībeles motīviem. No bizantiešu tradīcijām un Kārļa Lielā dinastijas tālāk attīstījās miniatūru ilustrācijas, kurās bija attēlotas mazas, linēaras un sižetiskas glezniņas. Kā arī viens no romānikas laika perioda fenomeniem bija lielas, 70 metru garais, Bajē paklājs, kurā attēlotas ainas no Anglijas iekarošanas.
…