Tēlaini izteicieni un poētiskas gleznas "Kaķīša dzirnaviņās"

Tēlaini izteicieni un poētiskas gleznas
„Sirms vecis kailā kažokā iznāca no piesarmojušā dārza un skatījās atpakaļ caur ābelēm, pie kurām pār vakara sārtumu drebēja viegli ledus spīdulīši kā tās bālās pelnu plēnes pār kvēlošām oglēm.”

„ „Ai, ai,” baļķis iekliedzas, un viņam pārtrūkst sirds. Tā ir pušu! Viņa trūkst, sēri vaidēdama kā kokļu stīga, un runcis apstājas uz celiņa, kas iet no istabas uz klēti, un klausās, pacēlis kāju. „Ā, vecais saimnieka tēvs atkal spārdās.” [...] Un ābeles kā nobijušās stāv tik klusi un mēmi, un ne zars vairs nevelk elpu.”

„ „Ziemu es mīlu piemiegt acis,” balta tējkanna lodiņā sīca un pūta tvaiku caur nāsīm, „piemiegt acis un sapņot. Es redzu zemi, kur tējas koks zied, un zilus karaļa svārkus, kuros lokās zelta pūķi. Es redzu, ka viņus planda vasaras vējš. [...] Tur viņu gaida divpadsmit dāmu, divpadsmit dzeltenu tējas rožu. [...] Un, kad pūķis ar divpadsmit galvām iedzen varoni līdz krūtīm zemē, tad divpadsmit dāmu noliec divpadsmit tumšu galviņu [...], kamēr varonis nav nocirtis pūķim divpadsmit galvas.”
…