Kā piekļaujoties klāt mitrajai zālei,
Baltais gulbis dzied stundu, kad likteni sauc.
Tā es vēršos pie tevis, kaut pati neceru lūdzot
Tevi skart, un rakstu, zinot, ka dievi nav ar mani.
Jau pašas vēstules pirmajās rindās autora izmantotais paralēlisms atklāj Didonas nolemtību, veltīgo cerību apjaušanu, ka pat dievi neatbalsta viņu.
Visa es degu, kā deg ar mitrumu barota liesma
Vai kā svētais vīraks, kas iemests dūmu sārtā.
Šajā salīdzinājumā atklājas Didonas kaislīgās, mokošās, vienpusējās jūtas pret Eneju.
Eneja tēls – acīs sapnis sen aizmirstais.
Vienkārši un eleganti ar metaforas palīdzību tiek atklāts, cik netverama un jau attālinājusies ir mīla, ko kādreiz solījis Didonai Enejs.
Nebēdz! Lietains laiks tevi tur par labu man,
Paskaties, kā ūdens mutuļo viļņos.
Vētra panāk to, ko nevarēju panākt es pati.
Didonas spēkos nav vairs aizturēt Eneju. Bezpalīdzība mijas ar atklāsmi, ka vismaz vētra panāk to, ko viņa pati nespēj. Laikapstākļu personifikācija atklāj Didonas spēcīgo vēlmju īstenošanu.
Ja vien sirds tava mainītos tāpat kā vējš!
Tā mainīsies, ja tik nav cietāka par ozolu.
Didona apzinās Eneja nemainīgo nostāju pret viņu, tomēr klusi cer, ka viss vēl nav zaudēts, ka ir iespējams vēl kaut ko mainīt.
…