Cilvēku vēsture ir civilizāciju vēsture. Nav iespējams domāt par cilvēces attīstību kādos citos rāmjos. Šis stāsts ilgst cauri civilizāciju paaudzēm no Senajiem Šumēriem un Ēģiptiešiem līdz Klasiskajiem Mezoamerikāņiem līdz Kristiešiem un Islāma civilizācijām. Vēstures gaitā civilizācijas ir veidojušas cilvēkiem vispārējas identitātes, kā rezultāts ir civilizācijas rašanās, pacēlums, saskarsme, sasniegumi un pagrimums, kas viss ir ietekmējis tādus vēsturniekus un sociologus kā Makss Vēbers, Emīls Dirkheims, Osvalds Spenglers, Pitrims Sorokins u.c. Šie un citi zinātnieki ir sarakstījuši apjomīgus darbus, kas veltīti salīdzinošai civilizāciju analīzei. Atšķirības perspektīvās, metodoloģijā, fokusā un konceptos, caurstrāvo šo literatūru.
Pirmkārt, pastāv atšķirības starp civilizāciju vienskaitlī un civilizācijām daudzskaitlī. Civilizāciju ideja tika attīstīta 18. gs. un to veica franču domātāji kā opozīciju „barbarisma” konceptam. Civilizēta sabiedrība atšķīrās no primitīvās sabiedrības ar to, ka tā bija urbāna un literāra. Civilizētai būt bija labi, bet necivilizētai- slikti. Civilizācijas koncepts radīja standartu pēc kura vērtēt sabiedrības un 19. gs. laikā Eiropieši kļuva daudz intelektuālāki, diplomātiskāki un ar politisko enerģiju apveltītāki, lai sīki izstrādātu kritērijus pēc kuriem ne-eiropeiskās sabiedrības varētu būt vērtētas vai ir pietiekoši „civilizētas”, lai tiktu pieņemtas kā Eiropiešu- dominējošās, internacionālās sistēmas locekļi.…