1.Teātra mākslas vērtēšanas vispārīgie priekšstati.
Teātris ir izpausmes mākslas veids, laika un telpas sintēze mākslā. Lai izrādi varētu vērtēt kā patstāvīgu mākslas darbu, tai ir jābūt pabeigtai, (ne noslēgtai, jo teātra mākslas dzīvošanai ir nepieciešama saskarsme ar skatītāju) ar vienotu domu, vārdu, darbību. Izrādi veido elementu sintēze, tātad gala rezultāta kvalitāte ir atkarīga no katra konkrētā elementa kvalitātes un šo elementu kvalitātes summas. Elementi, kuri veido izrādi ir radošā procesa sastāvdaļa, bet pamatā šim procesam ir jābūt mērķim, idejai, pamatam, kas satur kopā šos elementus. Pētera Pētersona poētiskā teātra pamatprincipi bija lugas radīšana sākot ar ideju, kam seko tēma, tad no tēmas rodas sižets, kuram tad pakārtojas raksturi. Veidojot darbu pēc šādas shēmas nevajadzētu rasties jautājumam, kāpēc, ar kādu domu izrāde ir radīta? Tātad pieturoties pie shēmas - ideja → tēma → sižets → raksturi, par pirmo vērtības radītāju uzskatu ideju vai mērķi. Dramaturgs rakstot lugu, to veido, balstoties uz konkrētu idejisko saturu, režisors nojauc lugas struktūru un veido to no jauna, ar savu interpretāciju, savu vērtējumu un mērķi. Turpretim teātra kritiķim izrāde sniedz impulsu literāra darba radīšanai, impresijai kā to dēvē teātra kritiķis Normunds Naumanis. “Interpretācija gan savā ziņā ir pēcradīšana, taču šī pēcradīšana neseko kādam iepriekš notikušam radīšanas aktam, bet gan radītā darba tēlam, kas kādam ir jāattēlo tā, kā viņš to izprot.”1
Viena no mākslas pamatfunkcijām ir parādīt lietu psiholoģisko fenomenu tādu kāds tas ir. Mākslas uzdevums ir apjēgt kaut kādas parādības un atklāt tās tēlainām formām, taču gan vērtēšanas, gan radīšanas process ir ļoti pretrunīgs. Normunds Naumanis izvirza apgalvojumu, ka katrs indivīds to apjēdz pa savam, nav objektīvu procesu, jo viss ir atkarīgs no nejaušībām, likumsakarībām.2
…
