Teātris Latvijā 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā

20. un 30. gadi
Bija sācies jauns gadu desmits. Divdesmitie gadi. Neatkarīgā Latvijas valsts guva iespēju sevi pa īstam apzināties. Teātra mīlēšanu itin nopietni latviešos bija iepotējis Ādolfs Alunāns, to ar saviem darbiem turpināja kopt R.Blaumanis, Aspazija, Rainis, Anna Brigadere. Teātrī ienāca otrā vai pat trešā skatītāju paaudze, kas joprojām teātri uzlūkoja par neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu. 20. gados Latvijā teātru pulks varen sakuploja, Rīgā vien darbojās savs pusducis teātru, tiesa, ne gluži vienlaikus. Valsts teātris bija Latvijas Nacionālais teātris, 1920. gadā tam blakus nostājās Eduarda Smiļģa auklējums – Dailes teātris, bet kreisi noskaņotie entuziasti 1926. gadā nodibināja Strādnieku teātri.
Vārdu sakot, pieprasījums pēc lugām bija, teātri jaunas lugas gaidīja, un, sekojot tirgus ekonomikas likumībām, jauni darbi arī tapa. 20. Un 30. gados neticami sakuploja lugu rakstītāju pulks. Nevar visus saukt par dramatiķiem, bija arī gadījuma rakstura cilvēki, nācēji un gājēji, un daudzas viņu lugas skatuves gaismu tā arī neieraudzīja, acu bija vērojams arī pretējs process – tika radīts liels skaits lugu, kas skatuves gaismā gan pamirdzēja, bet grāmatu vākos tā arī neiegūlās. Aktīvs lugu izdevējs bija apgāds “Valters un Rapa”, tam pievienojās Jāņa Rozes un Anša Gulbja izdevniecības.
20. un 30. gadi ir dramatiķu paaudžu maiņas un reizē arī pēctecības laiks. Pie sen aizgājušiem skaitījās Blaumanis un Alunāns, bet par sava veida brīnumu uzlūkojama Aspazija – viņa gandrīz reizē ar Blaumani uznāca uz skatuves. Viņai pievienojās Rainis.
Bija nodibināta patstāvīga, uz demokrātiskiem pamatiem balstīta, neatkarīga valsts – Latvija, brīvi un netraucēti te varēja attīstīties latviska māksla – un tāda arī sāka plaukt.
…