Tautas pedagoģijas atziņas latviešu folklorā

Kā, piemēram, vasarā izejot ārā agrā rītā redzi, ka uz zāles nav rasas, nozīmē gaidāms lietus. Ja vakarā redzi mēnesi it kā miglā tītu, tad gaidāms stiprs vējš.
Latviešu folklorā - tautas dziesmās, pasakās u. c. bērniem mācīja, ka netikai cilvēku starpā jāvalda saskaņai, cieņai un mīlestībai, bet arī pret dzīvniekiem, dabu – jāizturas ar cieņu un mīlestību.
Līdzjūtība pret dzīvniekiem bija tik cieši saistītas ar gudru audzināšanu un cilvēka raksturu, ka var teikt: kas ir nežēlīgs pret dzīvniekiem, tas arī nevar būt labsirdīgs un mīļš pret cilvēkiem.
Ne sunīša es nespēru,
Ne guntiņas pagalītes
I sunīts Dieva laists,
I uguns pagalīte.
Arī rotaļas, kas cieši saistītas ar ieražu un gadskārtu dziesmām, bija neatņemamas svētku un godu sastāvdaļa. Rotaļas bija bērna garīgo un fizisko spēju – uzmanības, attapības, gribas, drosmes veidotājas. Kolektīvās rotaļas un spēles ievadīja bērnus sabiedriskajā dzīvē, jo mācīja iekļauties kopīgu pasākumu veikšanā, ierobežojot savas personīgās ambīcijas, attīstīja draudzīgu sacensību garu un lika salīdzināt savus sasniegumus ar citu veikumiem, kritiski sevi novērtēt.
Folklorā atspoguļojas arī bērna pastāvīgo darba gaitu sākums. Pirmie bērna darbiņi ir palīdzība vecākiem: istabas slaucīšana, ravēšana, mazo brāļu vai māsu auklēšana u. c. Līdzīgi uzdevumi, kas bērnu pakāpeniski ievadīja darba dzīvē, kad no palīdzētāja, viņš kļūst par atbildīgu darba veicēju.
…