Kādā nomaļā pasaules vietā mīt maza tautiņa ar savu noslēpumu -Hunza. Viņu apdzīvoto ieleju uz robežas starp Indiju un Pakistānu dēvē par jaunības oāzi, jo turienes iemītnieki sasniedzot pāri par 100 gadu vecumu, turklāt neslimojot. Tas ir mīts vai patiesība?
Mīts par hunzakutiem
Internetā izplatījies stāsts par neparasto hunzas tautu, kas maz pētīta. Grūti saprast, cik daudz šajā informācijā ir patiesības un cik izdomājuma. Šis stāsts sācis izplatīties pēc kāda raksta franču presē 1964. gadā.
Hunzas cilts, kas sevi dēvē par hunzakutiem, nepazīst nekādas slimības, lai gan dzīvo ļoti skarbos apstākļos nepieejamā kalnu apvidū. Viņi apdzīvo Hunzas ieleju, kas atrodas Pakistānas ziemeļos ap 100 km no šī reģiona galvaspilsētas Gilgitas. Eiropieši par šo noslēpumaino cilti plašāk uzzināja no jaunā britu kara ķirurga Roberta Makkarisona, kurš 20. gadsimta sākumā Gilgitā pavadīja vairākus gadus. Ārstējot vietējos. Un šajos gados viņš nesastapa nevienu slimu hunzakutu. Pat ne ar sūdzībām par zobu sāpēm vai redzes pasliktināšanos.
1963. gadā hunzukutus pētīja franču medicīniskā ekspedīcija, kas ar cilts vadoņa atļauju veica tautas skaitīšanu. Rezultāti liecināja, ka viņu vidējais dzīves ilgums ir 120 gadu, bet daudzi dzīvo pat līdz 160. Viņu sievietes 40 gados izskatoties kā jaunas meitenes, 60 gados saglabājot skaistu figūru un 65 gados pat vēl dzemdējot bērnus.
…