Tamborēšana ir sen pazīstams un samērā vienkāršs rokdarbu veids. Pirmie tamborējumi atrasti kapenēs Ēģiptē. Atrastās audumu malas bijušas rotātas ar vijumam vai pinumam līdzīgu tehniku, ko uzskata par tamborējuma pirmsākumu.
Arī ziemeļu tautām bijusi līdzīga tehnika. Par to liecina atrastās sieviešu kapuces malas rotājums un no matiem darināts tīklam līdzīgs tamborējums. Šie atradumi attiecās uz bronzas laikmetu.
Viduslaikos ļoti iecienīti bija tērpa rotājumi ar nelielām tamborētām malu noslēgumiem līdzīgām mežģīnēm. Mežģines bija pirmie tamborējumi. 16., 17. gs. mežģīņu tamborēšanas māksla īpaši attīstījās un pilnveidojās. Šajā laikā parādās ar adatu darinātas izcili smalkas un greznas mežģīnes, ko papildināja tamborējums. Attīstījās tik sarežģīta tehnika, ka tamborēšanu varēja veikt tikai apmācītas rokdarbnieces. Smalkās, greznās, dārgās mežģīnes iegādājās tikai pasaules bagātākie cilvēki. 19.gs. visā pasaulē rokdarbnieču mīļākā nodarbošanās bija tamborēšana. Ar virtuozām mežģīnītēm aptamborēja kabatlakatus, sieviešu veļas detaļas un gultasveļas.
20. gs. iecienīti kļūst rupjie vilnas dzija tamborējumi.
Mūsu senči to izmantoja galvenokārt rotājuma elementu darināšanai. Zemnieku istabā goda vietā parasti atradās austi linu dvieļi ar tamborētām mežģīnēm.Latviešu tautas etnogrāfijā tamborējums ir pazīstams jau no 17., 18. gs. Tamborētas mežģīnes ir sievu aubēs, priekšautos, dvieļu un palagu galos. Dažos novados ar mežģīni aptamborēja arī tautas tērpu kreklu apkakles un aproces. 20.gs. arī latvietes ir aizrautīgi tamborējušas galdautus un mazas dažādu formas sedziņas.…
