Tabakas smēķēšana ir tik sens ieradums, ka nav neviena, kurš skaidri zinātu, kur šis paradums cēlies, bet visbiežāk tiek minēta Dienvidamerika. Uz Eiropu tabaku atveda Kristofers Kolumbs, bet tās nosaukums iegūts no Tobāgo salas vārda. Franču zinātnieks un diplomāts Jean Nicot ap 1560. gadu tabaku atveda uz Franciju, tādēļ vēlāk tabakā atklāto alkaloīdu nosauca par nikotīnu.
Vēl simts gadus atpakaļ tabaku galvenokārt smēķēja pīpēs un cigāros. Cigārus smēķēja turīgi cilvēki, jo tie bija pārāk dārgi, lai tos ikdienā varētu atļauties vidusmēra pilsonis, turklāt, cigāru smēķēšanai bija nepieciešami īpaši aksesuāri.
Pīpi pīpēja visās sociāli-ekonomiskās grupās. Pīpe bija jāsagatavo, kā arī regulāri jākopj. Šis process bija laikietilpīgs. Savukārt, zelējamā tabaka bija izplatīta galvenokārt zemākajos sociāli-ekonomiskos slāņos.
ASV 1881. gadā tika izgudrota “cigarešu mašīna”, un ar šo izgudrojumu aizsākās cigarešu rūpnieciska ražošana.2
Rūpnieciski ražotās cigaretes bija daudz pieejamākas, smēķēšana neprasīja daudz laika, un tāpēc 20. gadsimta pirmajā pusē rūpnieciski ražoto cigarešu patēriņš daudzkārtīgi pieauga. Tika radīta jauna niša tirgū, jo rūpnieciski ražotas cigaretes bija pieejamas arī ne tik turīgiem cilvēkiem.1 Tabakas industrija uzplauka, tika veiksmīgi realizēta mārketinga stratēģija, un smēķēšanas ieradums izplatījās visos sabiedrības slāņos un visā pasaulē. Pēdējās desmitgadēs ir vērojama tendence, ka smēķēšanas paradumu pārņem aizvien nabadzīgāki cilvēki.1 Cigaretes smēķē pat “iezemieši”, savukārt cilvēki ar augstāko izglītību smēķē vismazāk, tomēr cigarešu patēriņš visā pasaulē turpina pieaugt, sasniedzot 2000.gadā 5500 miljardus cigarešu lielu patēriņu. Patreiz uz vienu planētas iedzīvotāju tiek saražots 1000 cigaretes gadā.…
