Iztirzājums (2p- loģisks domu izklāsts, 2p ir cēloņu un seku sakarības un 2p- izpratne par procesu, piemēri/atsauces uz avotiem, 3 p- ir izteikts, skaidri formulēts un pamatots autora viedoklis )
Sāksim ar to, ka jebkuru karu organizē kāds valdnieks jeb valdnieki ar kādu konkrētu mērķi. Svētā kara jeb Krustu kara organizētājs ir kristīgā baznīca un, protams, tās galva – Romas pāvests. Tajā laikā (1095.gads – Krusta karu idejas formulēšana) pāvests bija Urbans II. Visur skanējošs kara mērķis bija kristīt pagānus. Bet kāda starpība pāvestam kas ir to cilvēku galvās. Vai viņam nav jābūt vienalga par viņu uzskatiem? Līdz šim posmam kristietībai uzticīgi bruņinieku prāti nevarēja paspēt nonākt, jo tikai izdirdot ideju „jāveršas pret sliktajiem” viņi bija gatavi pamest visu (pat jocīgas situācijas ir aprakstītas avotā №3) un atdot savu dzīvi par kristietību. Tomēr vai tad valdniekiem tiešām bija tik svarīga kristietība? Gandrīz katra kara mērķis ir iegūt jaunas zemes, no kurām var gūt ienākumus, un Krusta karš nebūt nav izņēmums. Valdnieki uzreiz saprata, ka ieviešot pagānu zemēs kristietību un savu sabiedrības organizāciju, tās zemes uzreiz būs kristīgās baznīcas pakļautībā, un tas arī nozīmē, ka visi ienākumi nāks pie tās „galvas”. Pāvests mācēja skaisti runāt un pārliecināt, ka viņš tiešām ir Dieva sūtnis. …
