Suverenitāte – publiskās varas spēja kontrolēt situāciju valstī, kā arī spēja patstāvīgi nodibināt un uzturēt attiecības ar citām valstīm.1
Termints „suverenitāte” juridiskajā literatūrā ienācis no franču valodas un tulkojumā nozīmē „augstākā vara”. „Suverēns” apzīmē monarhu, kuram ir augstākā vara.2
Jau antīkajā pasaulē, Senajā Grieķijā bija pazīstams pilnīgas neatkarības jēdziens (eleutheria), kas formulēts starppolisu līgumos, un iekšējā patstāvība (autonomia). Šos abus principus kopā var uzskatīt par agrīnu suverenitātes definējumu. Aristotelis rakstīja savos darbos par autarķiju, kas gan ir valsts ekonomiska norobežošanās, pašpietiekamība, ne politiska. Romas juristi gan pazina tikai valsts imperium un monarhiskā absolūtisma jēdzienus. Tad viņiem nebija vajadzības pēc suverenitātes, jo nebija vēl izveidojušies valstu atkarības veidi un gandrīz nemaz nebija pazīstamas konkurējošas politiskās varas.
Klasiskā suverenitātes principa veidošanās notika Eiropā viduslaiku otrajā pusē. To veicināja valstu feodālā sadrumstalotība, laicīgo valdnieku cīņa pret Romas pāvesta virsvaldību. Tika meklēts veids, kā juridiski pamatot monarha neatkarību no Romas pāvesta un vācu imperatora un kā likvidēt feodāļu separātismu. Klasiskās suverenitātes princips radās Itālijas pilsētu republikās 12.gs., kad pēc imperatora sakāves, tās neatzina pār sevi augstāku varu, to definēja itāļu jurists S. da Bartolo. Ž. Bodēns pirmo reizi tiesiskās domas vēsturē formulē un plaši pamato suverenitātes jēdzienu kā būtisku valsts pazīmi: ”Suverenitāte – tā ir valsts absolūta un patstāvīga vara. Absolūta, ne ar kādiem likumiem nesaistīta vara pār pilsoņiem un pavalstniekiem. Valsts varai jābūt neatkarīgai ne tikai no iekšējām valstiskām varām, bet arī no ārējām varām”. Suverenitāte ir vienota un nedalāma un valstī tā var piederēt vienam.…
