Tādi elektriskās strāvas vadītāji ka sudrabs, varš un zelts, kā arī feromagnētiskie materiāli dzelzs, niķelis, kobalts un to sakausējumi nav supravadītāji.
Pēc supravadītspējas mikroskopiskās teorijas (izstrādājuši amerikāņu fiziķi Bardīns, Kūpers, Srifers 1957. gadā) metālu supravadītspēju var izskaidrot tādējā¬di, ka temperatūrās, kas tuvas absolūtajai nullei, mainās elektronu savstarpējās iedarbības un elektronu un atomu režģa iedarbības raksturs, tā ka kļūst iespējama vienādi lādēto elektronu pievilkšanās un veidojas brīvo elektronu pāri (Kūpera efekts).
Tā kā Kūpera pāriem supravadītspējas stāvoklī ir liela saites enerģija, tad starp viņiem un atomu režģi enerģētisko impulsu apmaiņa nenotiek un metālu elek¬triskā pretestība kļūst praktiski vienāda ar nulli.
Temperatūrai palielinoties, daļa elektronu tiek termiski ierosināti, un tie pāriet vieninieka stāvoklī, kas raksturīgs parastajiem metāliem. Kritiskā temperatūrā Tkr sairst visi Kūpera pāri un supravadītspēja izzūd. Analoģisku rezultātu novēro noteikta magnētiskā lauka lielumā (kritiskā intensitāte Hkr vai kritiskā indukcija Bkr), t. i., uz daudziem supravadītājiem iedar¬bojoties pat ar vāju magnētisko lauku, to supravadītspēja zūd.
Šo īpašību dēļ elektrotehnikā praktiski var izmantot tikai t. s. trešā veida supravadītājus — savienojumus, piemēram, niobiju ar alvu, ar titānu, ar cirkoniju un titānu u. c.
…
