Sumo ir nacionālais sports Japānā. Divi sumo cīkstoņi jeb rikiši cīnās ringā. Šo ringu sauc par Dohio, tā diametrs ir 4.55 metri un tas sastān no rīsu salmiem un māliem. Rinķī ir novilktas divas baltas līnijas, pie kurām rikiši nostājas pirms cīņas. Šis Japāņu cīņas veids tiek uzskatīts par vienu no modernajiem cīņas veidie, lai arī to vēsture aizsākusies krietni sen. Pamatlikums - uzvar tas, kurš pretinieku izgrūž no laukuma vai nogāž. Katru gadu ir sešas sumo sacensības: Tokijā Hatsu-basho, janvārī, Osakā Huru-basho, martā, Tokijā Natsu-basho, maijā, Nagoya Nagoya-bacho, jūlijā, Tokijā Aki-basho, septembrī, Fukuoka Kyushu-basho, novembrī. Sacīkstes ilgst piecpadsmit dienas un pēdējā dienā uzvarētājs saņem imperatora kausu.
Sumo izcelšanās
Sumo saknes meklējamas senā vēsturē. Sākotnēji tas izpaudās kā cīņas veids praktiski bez jebkādiem noteikumiem un parasti beidzās ar viena vai otra dalībnieka nāvi.
Senāk Japānā notika „Sumai svētki” (tā senāk sauca sumo), uz kurieni sūtīja pārstāvjus no dažādām provincēm, izvirzītajiem dalībniekiem bija jāapmaksā ceļš pašiem.
Laikam ejot, sumo popularitāte mainījās atkarībā no pastāvošās varas un valdnieka, kā arī no nepieciešamības pēc trenētiem kareivjiem miera laikā. No sākuma sumo nebija apļa, no kura jāizgrūž savs oponents, tas radās kādu laiku vēlāk.
Pastāv uzskats, ka aplis, kas radies par godu skatītājiem, radās 16. gadsimtā.
Profesionālais sumo
Profesionālā sumo izcelsme meklējama Japānā kā sportiska izklaide. Pirmie cīkstoņi vidrīzāk bijuši samuraji, kuriem vajadzēja atrast papildus ienākumus.
Tagad visu, kas saistīts ar sumo organizē Japānas sumo asociācija. Tās dalībnieki visi agrāk ir bijuši sumo cīkstoņi, ir vienīgie, kam ir atļauts apmācīt jauno paaudzi. Šobrīd Japānā ir aptuveni 54 sumo skolas, kurās šo seno cīņas mākslu apgūst aptuveni 700 cīkstoņi.
Cīkstoņi tiek novērtēti pēc vairākus simtus gadus pastāvošās sistēmas, kurā cīkstoņi pavirzās uz augšu vai uz leju, attiecīgi pēc snieguma.
Sumo cīkstoņi ir sadalīti sešās grupās –
1. Makuuči – tajā ietilpst 42 cīkstoņi
2. Jurio – 28 cīkstoņi
3. Makušita – 120 cīkstoņi
4. Sandanme – 200 cīkstoņi
5. Jonidan – ap 230 cīkstoņi
6. Jonokuči – ap 80 cīkstoņi.
Cīkstoņi uzsāk savu karjeru uz Jonokuči pakāpienaun virzās uz augšu līdz Makuuči. Tikai divos augšējos nodalījumos atrodošies cīkstoņi saņem algu un viņus mēdz saukt par sekitori – tādi, kas pārkāpuši barejeru. Cīkstoņi zemākajos līmeņos tiek uzstatīti par tādiem, kuri trenējas un saņem uzturlīdzekļus apmaiņā pret to, ka izdara pienākumus savā vietējā apmācības vietā.
Labākajiem mācekļiem no labākām skolām, par izciliem panākumiem ir atļauts ieiet sumo sākot ar Makušito līmeni.
Visaugstākajā līmenī – Makuuči dalībnieki ir numurēti. Tad seko sīkāks iedalījums –rietumi un austrumi, kur austrumi tiek uzskatīti par prestižākiem. Visaugstākos rezultātus sasniegušos sauc par Jokozuna.
Jokozuna ir tie, kas piedalās prastiski visās sacencībās un prastiski visās iegūst vienu no augstākajiem rādītājiem.
Tad, ja dalībnieku paaugstina līdz Jokozuna līmenim, viņu neviens vairāk nevar pazemināt, taču, ja gadījumā viņš vairāk nevar rādīt iepriekšējo sniegumu, no viņa sagaida labprātīgu aiziešanu.
Vai piešķirt kādu titulu bieži nav tikai rezultātu labie rādītāji, galavārds vienmēr paliek aiz Smo asociācijas.
Visiem cīkstoņiem ir savs sumo vārds (kā skatuves vārds), kas var būt un var nebūt līdzīgs viņa īstajam vārdam. Bieži vien paši cīkstoņi neizlemj kā viņus dēvēs, jo viņu vietā vārdu izvēlas treneris vai arī aizgātnieks vai ģimenes loceklis, kas pamudinājuši viņus pievērsties šim sporta veidam. Tas atbilst īstenībai īpaši starp ārzemju sumo cīkstoņiem Cīkstonim ir iespēja mainīt savu vārdu vairakkārt savas karjeras laikā. Pašreiz tendence ir uz sava vārda saglabāšana kā savs cīkstoņa vārds.
Profesionālais sumo notiek tikai Japānā, no kurienes tas cēlies, bet arī ārzemnieki piedalās. Pirmais ārzemnieks, kas uzvarēja sumo sacīkstēs bija Takamijama 1970ajos, viņam sekoja Konišiki, kurš trīsreiz uzvarējis šīs pašas sacencības. 1933 gadā Akebono bija pirmais ārzemnieks, kas ieguva Jokozuna titulu. Visi trīs nāk no Havaiju salām. Ievērojami sasniegumi ir arī mongoļu, krievu un Gruzijas pārstāvjiem.
Aptuveni vienreiz divos gados visaugstāk novērtētie cīkstoņi apmeklē ārzemes, sniedzot paraugdemonstrējumus. Šādi paraugdemonstrējumi ir populāri arī Japānā. Šāda veida izstādes pārsvarā tiek novadītas, lai popularizētu šo sporta veidu, jo citās valstīs sumo nav ieguvis lielu atbalstu.
Kā daudzos sporta veidos, arī sumo notiek sieviešu diskriminācija. Nav nedz sumo skolnieku, nedz sumo skolotāju, kas ir sievietes. Sievietēm ir aizliegts šķērsot sumo apļa robežu, jo tādā veidā viņa izjauc šī apļa šķīstību. Kritizētāji uzskata, ka tā ir diskriminācija. Totie sumo asociācija uzskata, ka tā būtu tradīciju laušana. Strīds par šo jautājumu sākās, kad Osakas mērs, kas bija sieviete, vairakkārt centās mainīt likumu, ka sieviete varētu atklāt sumo sacīkstes, jo ir tāda tradīcija, ka mērs atklāj šo pasākumu, taču viņa savu nepanāca, nododot šo godu aizvietotājam, vīriešu kārtas pārstāvim.
…
