Bērni bija vēl viens instruments, cenšoties piepildīt savu nepiepildītos mērķus un sapņus. Viņu arī neinteresēja pašu bērnu plāni un cerības, padevīgā sieve arī bija bezspēcīga.
Arī bērnus Olafs mīlēja, taču valdonīgi. Didzis jau bija iestumts Lietišķās mākslas vidusskolā, bet Austra tika dresēta rozentāļu prasībām. Palikusi vienatnē ar māti, meitene raudāja un lūdzās, jo no pirmās klases sapņoja kļūt par veterinārārsti, taču Beta izvairījās. Viņa negribēja pat slepus nostāties pret vīra gribu. Tāpēc strostēja meitu un stāstīja, cik puķaini mācēdama, ko nozīmē būt sievietei māksliniecei.
Visubeidzot, Dagmāras bērēs viņš ieradās patīksmināties vēl pēdējo reizi par sievietes postu.
Piepeši ieraudzīju Šubinu melnā uzvalkā ar sarkanām rozēm rokās. Meklēju viņa patuklajā sejā kaut nožēlas, līdzcietības atblāzmu, taču ieraudzīju vien augstsirdīgu lepnumu. Viņš ir ieradies! Ieradies, lai apstiprinātu pats sev, ka viņa vīrišķās niecības un nevarības lieciniece ir mirusi. Kas palicis pāri no Dagmāras taisnās dzīves? Kārlis Dobe — sakropļots, droši vien impotents grausts. Vairāk nekas. Ļaužu pūlis? Neatzīto solidaritāte!
Pēc bagātas villas uzcelšanas Jūrmalā, liedaga izrakšanas, lai mauriņā noliktu pāris skaistus akmeņus (kas saistījās ar Magdas ģimeni), rodas iespaids, ka Šubinam atļauts vis un visur, nekas vairs viņam nestāv pretī. Rodas sajūta, ka viņš sev pievilcis pēdējo mēģinājumu sagraut viņa kāršu namiņu salauzto likteņu vārdā. Šoreiz šī atriebība nāk Ērikas un dedzināšanas mēģinājuma formā. Un, kā izrādās, vienu – Ērikas – likteni izpostīt viņam tā arī neizdevās.
Šubins ar savu personālizstādi ir Parīzē. To man pastāstīja Austra — mūsu sovhoza veterinārārste. Šovasar viņa man atnesa izlasīt Knuta Hamsuna Kopotus rakstus, ko Šubins līdz ar citām mazvērtīgām grāmatām pārveda uz vasarnīcu.
Taču aprobežotais dzīves skatījums tā arī saglabājās.
…
