Psiholoģiski stress tiek definēts kā trauksmes stāvoklis, kas rodas, kad notikumi vai atbildība pārsniedz cilvēka galā tikšanas spējas, bet fizioloģiski kā ķermeņa reakcija uz jebkādām prasībām, kurām ir jāpielāgojas, neatkarīgi no tā, vai tas izraisa mūsos prieku vai sāpes.
Vārds “stress” ikdienā izraisa negatīvas asociācijas vairumam cilvēku. Stresa teorijas pamatlicējs ir Kanādas ārsts Hanss Seljē. Mūsdienās ir sastopamas vairākas stresa definīcijas, bet tās visas vieno atziņa, ka stress rodas no neatbilstības starp izvirzītajām prasībām un to realizācijas iespējām.
Stress ir indivīda vispārēja – fizioloģiska, psiholoģiska, uzvedības un saskarsmes atbildes reakcija uz jebkura veida pārslodzi.
Stress (no angļu val. - spiediens, sasprindzinājums) ir gan prāta, gan ķermeņa resursu mobilizēšana, lai organisms spētu veikt nepieciešamās emocionālās un fizioloģiskās pārmaiņas.
Svarīgi atcerēties, ka stresa pēcdarbība uz cilvēku var turpināties arī tad, kad stresors ir pārstājis darboties. Piemēram, no rīta kāds uz mums ir sakliedzis, bet vēl pēc 3 stundām ir sajūta, ka neesam no tā attapušies.
Cilvēki uz stresu reaģē dažādi, tieši tāpat kā dažādi ir simptomi, kuri izraisa spriedzi. Biežāk sastopamās pazīmes par spriedzi ir: šaubas par sevi, vēlme padoties; vāja koncentrēšanās spēja, aizmāršība; nespēja kontrolēt domas; dusmas, viegla aizkaitināmība, bailes; trauksme; slikta dūša; biežas un nepamatotas galvassāpes, kakla un muguras sāpes, jo muskuļu saites nemitīgi saspringtas; nogurums, nervozitāte; traucēts miegs, murgi, bieža mošanās naktī; paaugstināta tieksme lietot alkoholu un smēķēt; izmaiņas ēšanas ieradumos; gremošanas slimības. …
