Laulātā drauga zaudēšana ir psihoemocionāls stresors, jo notiek neatgriezenisks laulības sabrukums, priekšlaicīgi mirstot vienam no partneriem. Tādos gadījumos šoks un bēdas ir neizmērojamas, turklāt, ja mirst partneris agrāk, tad to parasti uzskata par likteņa pārinodarījumu.
Zaudēt neatgriezeniski jebkurā gadījumā ir sāpīgi, tomēr, manuprāt, ja partneris mirst vecumā ( dabiskā nāvē) otram partnerim ir vieglāk pieņemt realitāti un šoks ir mazāks. Nāve ir dzīves procesa daļa, taču cilvēki, kuri tikko zaudējuši savus mīļos, spēj just tikai skaudras sāpes, ko nespēj remdēt nekādi racionāli argumenti. Šādās situācijās ir raksturīgi:
Izmisums;
Bailes palikt vienam;
Neziņa par savu turpmāko dzīvi, nākotni;
Dusmas uz visu pasauli un sevi;
Pašpārmetumi un vainas apziņa;
Bezcerība un tukšuma sajūta.
Runājot par to, vai ir iespējama psihosomatiska saslimšana, tas ir atkarīgs no paša cilvēka, vai viņš saņemsies un tiks ar to galā vai arī ļausies rūgtai sakāvei.
Tādos gadījumos var novērot šādas reakcijas pakāpes:
1.Šoks kā pirmā reakcija uz notikumu;
2.Bēdas zaudētā cilvēka, sevis un nākotnes dēļ;
3.Dusmas- sajūta, ka tu gribi nolādēt visu pasauli, pat cilvēku, kurš miris un tevi pametis;
4.Samierināšanās- ja reiz cilvēks ir ļāvies dusmām un sāpēm, tad viņš ir gatavs pēc tam pieņemt situāciju;
5.Lēmums- gatavība jaunam sākumam. Jācer, ka cilvēks ir atvadījies no šīm attiecībām gan fiziski, gan emocionāli un var paraudzīties uz nākotni un jaunu sākumu.…
