1.Starptautisko privāttiesību jēdziens:
Starptautiskās privāttiesības ir tiesību disciplīna, kas reglamentē civilistiska rakstura tiesiskās attiecības ar ārvalstu elementa līdzdalību.
Starptautiskās privāttiesības pēc savām skolām, aptveramo tiesību attiecību nozaru loka dažādās valstīs un atšķirīgās tiesību sistēmās ir visai dažādas. Daži, īpaši angļu un amerikāņu autori uzskata, ka pēc savas būtības par starptautiskajām privāttiesībām uzskatāmas tikai kolīziju tiesības. Turpretim citi ir pārliecināti, ka starptautisko privāttiesību objekts ir ne tikai kolīziju tiesības, bet arī salīdzināmās tiesības civilistikas jomās, kas risina tiesību attiecības ar ārvalstu elementa līdzdalību.
Hāgas Starptautisko privāttiesību konference;
1989. gada Montevideo konvencija par starptautisko privāttiesību pamatnoteikumiem.
2.Starptautisko privāttiesību objekts:
Civilistisku – gan materiālu, gan nemateriālu tiesībattiecību reglamentācija, kur jebkurā veidā izpaužas ārvalstu elements.
3. Starptautisko privāttiesību subjekti
Ir valstis, starptautiskās organizācijas, valstīm līdzīgi veidojumi, kā arī fiziskās un juridiskās personas. Tomēr starptautisko privāttiesību īpatnība ir tā, ka absolūtā tiesībattiecību precedentu vairumā puses ir tieši fiziskas un juridiskas personas.
4. Starptautisko privāttiesību regulēšanas metodes:
1)Tiešā jeb materiāltiesiskā regulēšanas metode
2)Netiešā jeb kolīziju metode.
5. Starptautisko privāttiesību avoti:
Starptautiskie līgumi (konvencijas), starptautiskās paražas, civilizēto tautu vispāratzītie tiesību principi, starptautisko tiesu un arbitrāžu lēmumi, valstu iekšējās tiesības, kā arī valstu nacionālo tiesu nolēmumi un dažādu nāciju augstākās kvalifikācijas zinātnieku viedokļi, doktrīnas.…
