I lekcija. Starptautisko ekonomisko sakaru būtība.
Ekonomisko attiecību kopums, kas veidojas valstu starpā, sauc par starptautisko ekonom. attiecību sistēmu, jeb par starptautiskiem ekonom. sakariem. Tā aptver starpt. tirdzn., kapitāla eksportu un importu, starpt. valūtas attiecības, kā arī darbaspēka kustību no vienas valsts otrā.
Starpt. tirdzn. ir darījumu attiecības, kas pastāv starp vismaz divās valstīm. Starpt. tirdzn. galvenās sastāvdaļas ir šādas: 1)importa darījumi, kurus raksturo visa vērtība, ko kādas valsts teritorijā ieved ražošanas, realizācijas vai citām vajadzībām; 2)eksporta darījumi, kurus raksturo viss, ko no kādas valsts teritorijas izved pārdošanai citās valstīs.
Parasti eksporta un importa īpatsvaru izsaka naudas attiecībās, kas kalpo kā salīdzinošs un izvērtējošs rādītājs.
Lai panāktu ārējās tirdzniecības liberalizāciju, ir izveidotas dažādas organizācijas un asociācijas (Pasaules tirdzniecības organizācija, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija u.c.). Pasaules lielās valstis, piem. ASV un Kanāda, nav īpaši jutīgas pret pārmaiņām starptautiskajā ekonomikā, bet mazās valstis, kuru ekonomika parasti ir ļoti atvērta, jutīgi reaģē uz tām. Mazo valstu, arī LV, ekonomikā ļoti būtiska vieta ir starptautiskai preču un pakalpojumu tirdzniecībai.
Starptautiskās tirdzniecības teorijas .Jau vairākus gadu tūkstošus aktīvi attīstās ārējā tirdzn., bet tikai kādus pēdējos gadsimtus tiek meklēta ārējo ekonom. sakaru teorētiskā bāze, lai starpt ekonom. attiecības kļūtu racionālākas un efektīvākas teorētiski. Visas starpt. tirdzn. teorijas var iedalīt pēc “vecuma” divās grupās: 1. Klasiskās starptautiskās tirdzniecības teorijas. 2.Alternatīvās vai modernās starptautiskās tirdzniecības teorijas.
Klasiskās starptautiskās tirdzniecības teorijas
Merkantilisms. M var uzskatīt par pirmo ārējo ekonomisko sakaru teoriju, kurā ir uzsvērta ārējās tirdzn.nozīme. Tā radās 16. – 17. gs. Eiropa pārgāja uz tirgus ekonom. modeli, kurā lielu lomu spēlēja tirgotāji. Būtībā M bija teorētiskā bāze šiem pārkārtojumiem. M uzskati balstījās uz pieņēmumu, ka valsts bagātības pamats ir zelts. Bet zelta daudzums ir ierobežots, tāpēc vienas valsts bagātības pieaugums var notikt tikai uz citu valstu rēķina. Tāpēc, lai nodrošinātu šādu pārdali, ir nepieciešama stipra valsts. Lai nostiprinātu savas pozīcijas, valstij, saskaņā ar merkantilistu uzskatiem, ir jāveic sekojoši pasākumi: 1. eksportam jāpārsniedz imports, tādējādi nodrošinot zelta pieplūdi valstī. Tas dotu iespēju palielināt iekšējos izdevumus. To var panākt izmantojot ārējo sakaru tarifus, kvotas un citus regulēšanas instrumentus. 2. ierobežot izejvielu eksportu, bet stimulēt to izejvielu importu, kuru nav valstī. Tas nodrošina zemas cenas gatavai produkcijai, kas kļūtu konkurētspējīgāka pasaules tirgū. 3. aizliegt kolonijām ražot gatavo produkciju un tirgoties ar citām valstīm bez metropoles starpniecības, tādējādi padarot tās par izejvielu piegādātāju metropolei. M uzskati dominēja līdz pat 18. gadsimtam. Pat vēl šodien atrodas pietiekoši daudz politiķu un ekonomistu, kuri pieturas pie līdzīgiem uzskatiem. Rezultāts ir tāds, ka starpt. Tirdzn. vairāku gadsimtu laikā ir apvīta ar veselu gūzmu ierobežojumu un nosacījumu, kas būtiski traucē tās normālu attīstību.
Hjūma merkantilisma kritika. Viens no ievērojamākie kritiķiem bija angļu ekonomists H. Viņš izstrādāja modeli “price – specie - flow”(cena – nauda – straume / darbība). H apšaubīja tēzi, ka valsts bezgalīgi var uzkrāt zeltu, t.i., nodrošināt pozitīvu tirdzniecības bilanci, un ka tas neietekmēs tās konkurētspēju. Saskaņā ar H uzskatiem zelta pieplūdums valstī rada papildus naudas piedāvājumu, kā rezultātā paaugstinās cenas un darba algas. Savukārt zelta aizplūde samazina naudas piedāvājumu, kā rezultātā samazinās cenas un darba algas. Palielinoties cenām eksports samazinās, bet pieaug imports un otrādi. Tātad valsts nevar pastāvīgi uzturēt pozitīvu tirdzniecības bilanci, to traucē iekšējie faktori. Tāpēc zelta kustība starp valstīm ir automātiskais regulators, kas izlīdzina to eksportu un importu.…
