1.Starptautiskā tirdzniecības darījuma noslēgšanas kārtība.
Līguma noslēgšana:
1980. gada ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevumam līgumiem regulē līgumu slēgšanu, izsakot oferti un akceptu. Tomēr praksē ir pazīstami arī citi veidi, kurus Konvencijas tieši neregulē, kā puses var vienoties par līgumu, piemēram, pārrunu rezultātā vai veicot ilgstošu saraksti, kur atsevišķas ofertes un akcepta konstatēšana ir neiespējama; vairāku oferšu, kuras ceļā krustojas, nosūtīšana; iebildumu neizvirzīšana attiecībā uz apstiprinājuma komercvēstuli.
UNIDROIT Starptautisko komerclīgumu principu 2.1. pants nosaka, ka līgums var tikt noslēgts vai nu akceptējot ar oferti, vai ar tādu pušu rīcību, kas pietiekami apliecina vienošanos. UNIDROIT 2.2. pants nosaka, ka priekšlikums noslēgt līgumu atzīstams par oferti tad, ja tā ir pietiekami noteikta un norāda uz ofertes devēja gribu – galvenais, lai puses būtu izteikušas savu gribu, atšķirībā no Civillikuma, kas prasa būtiskās sastāvdaļas.
PECL (Principles of European Contract Law) uzliek pienākumu pusēm klusēt par sarunām par līguma noslēgšanu.
UNIDROIT 2.6. panta 2. punkts nosaka, ka ofertes akcepts ir spēkā ar brīdi, kad paziņojumu par akceptu ir saņēmis oferents . PECL tāpat nosaka, ka līgums tiek uzskatīts par noslēgtu, kad akcepts sasniedzis ofertes ņēmēju.
1980. gada ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevumam līgumiem nosaka, lai piedāvājumu varētu atzīt par oferti, tam jāatbilst trīs nosacījumiem:
1)jābūt pietiekami noteiktam;
2)piedāvājuma devējam ir jāsniedz norādes piedāvājuma saņēmējam par nodomu uzņemties saistības tā pieņemšanas gadījumā;
3)jābūt adresētam vienai vai vairākām konkrētām personām.…
