1. Klasiskās tirdzniecības teorijas.
Ir trīs klasiskās teorijas – merkantilisms, absolūto priekšrocību teorija un relatīvo priekšrocību teorija.
Merkantilisms atzina ārējās tirdzniecības lielo nozīmi valsts attīstībā un stiprināšanā, uzskatīja, ka valsts var kļūt bagāta, izdevīgi tirgojoties un nodrošinot zelta un citu bagātību pieplūdumu, jo kopējais bagātības līmenis pasaulē ir fiksēts, un tirdzniecība notiek pēc principa “trade as a zero sum game”. Lai nosargātu valsts pozīcijas un ietekmi, tika atzīta valsts kontrole pār dārgmetāliem, kā arī koloniālā ekspansija un iekšējā tirgus aizsardzība ar protekcioniskiem paņēmieniem.
Absolūtās teorijas autors – Ādams Smits – uzskatīja, ka valsts labklājība ne tik lielā mērā ir atkarīga no sakrātā zelta, kā no tās spējas ražot produktus. A. Smits pierādīja, ka valstij ir izdevīgi pārdot preces, kuru ražošanā tai ir absolūtās priekšrocības. Tās veidojas pateicoties spējai saražot preces ar zemākām izmaksām nekā citā valstī. Absolūtās priekšrocības nosaka valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, klimatiskie apstākļi, ražošanas resursu pieejamība, tehnoloģiju attīstība un citi ražošanas izmaksas ietekmējošie faktori. Šī teorija pierādīja darba dalīšanas priekšrocības ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā līmenī. Taču tā neatbildēja uz jautājumu, kāpēc starptautiskā tirdzniecībā iesaistās valstis, ja šo absolūto priekšrocību nav.