ST subjekti ir sekojoši:
1) Valstis – noteiktā teritorijā dzīvojošu iedzīvotāju sabiedriski politiska apvienība savu interešu realizācijai. Valstij ir 3 pazīmes: 1) iedzīvotāji; 2) teritorija; 3) valdība, kas realizē efektīvu kontroli pār teritoriju un stājas starpvalstu attiecībās. Valsts ir suverēns un neatkarīgs veidojums, tai piemītošajai suverenitātei ir 2 aspekti: iekšējais (valsts realizē augstāko likumdošanas, izpildu un tiesu varu savā jurisdikcijā) un ārējā starptautiskajās attiecībās valstis nepakļaujas cita citai vai kādai augstākai organizācijai, bet darbojas uz suverēnās līdztiesības principa ST ietvaros.Valstis ir unitāras, federālas un konfederālas. Federācijas – lielākais īpatsvars pasaules valstu vidū. Ārējo sakaru kompetence ir sadalīta starp federālo centru un federācijas subjektiem, tomēr noteicošā loma pieder federālajai varai. ST subjekts ir federācija kopumā, nevis atsevišķie federācijs subjekti. Ir dažādu veidu federāciju tiesībsubjektība: 1) Šveices un VFR konstitūcija paredz, ka to subjekti bauda ierobežotu starptautisko patstāvību, bet ārējos sakaros šie subjekti līdztekus sev pārstāv visu federāciju kopumā; 2) daudzas valstis vēsturiski veidojušās kā neatkarīgu valstu apvienības (piem ASV), vēl joprojām ASV štatiem ar kongresa atļauju ir tiesības slēgt savstarpējus, gan arī līgumus ar citām valstīm. Šīs tiesības ASV štati nav izmantojuši. Konfederācija – vēsturiska kategorija, valstu starptautiski tiesiska apvienība, kurā tiek koordinēta šo valstu ārpolitiskā un militārā ssēsturiska kategorija, valstu starptautiski tiesiska apvienība, kurā tiek koordinēta šo valstu ārpolitiskā un militārā ssēsturiska kategorija, valstu starptautiski tiesiska apvienība, kurā tiek koordinēta šo valstu ārpolitiskā un militārā ssēsturiska kategorija, valstu starptautiski tiesiska apvienība, kurā tiek koordinēta šo valstu ārpolitiskā un militārā ssešķirot arvien lielāku Stiesībsubjektību konfederācijai kopumā. (mūsdienās zināmas konfederācijsa pazīmes ir ES).
2) valstīm līdzīgie veidojumi – ST subjekti ar ierobežotu tiesībsubjektību. Šī ST subjekta vēsturiskais veids ir brīvpilsētas, piem., Danciga. Tām raksturīga 1) zināma autonomija; 2) teritorija; 3) iedzīvotāji; 4) tiesībsubjektība, kas zināmā mērā līdzinās valstu tiesībsubjektībai. Piem., saskaņā ar Versaļas miera līgumu Dancigai bija tiesības īstenot zināmu likumdošanas u.c. varu, bet starptautiskajās attiecībās to pārstāvēja Polija. Mūsdienās par šo ST subjektu atzīstami Vatikāns un Maltas ordenis. Piem., Vatikānam ir visas valsts pazīmes – teritorija, varas institūcijas, iedzīvotāji, taču Vatikāns uzskatāms par katoļu baznīcas administratīvo centru, nevis suverēnu valsti, lai gan Vatikānam ir nodibinātas diplomātiskās attiecības ar vairākām valstīm. Maltas ordenim atšķirībā no Vatikāna nav valstij raksturīgo pazīmju, tomēr arī tas tiek uzskatīts par valstij līdzīgo veidojumu. Tam ir diplomātiskās attiecības ar vairākām valstīm, arī Latviju, taču tā suverenitāte vairāk ir juridiska fikcija.
3) Nācijas, kas cīnās par savu neatkarību. Par ST subjektiem atzītas tikai mūsdienās ANO statūtos tikai nostiprināts tautu līdztiesības un pašnoteikšanās princips. Jēdzieni “tauta” (cilvēku nacionālas un etniskas kopības dažādas formas) un “nācija” (vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība, kurai raksturīga kopēja teritorija, kopējas ekonomiskās attiecības, kopīga kultūra, valoda, tradīcijas) ir cieši saistīti, bet ne identiski. Visas tautas un nācijas ir līdztiesīgas, bet pašnoteikšanās tiesības ir tikai nācijām. Nācijas ir cieši saistītas ar valsti, to mērķis bieži ir izveidot suverēnu un neatkarīgu valsti, tāpēc tās var uzskatīt par valstīm tapšanas procesā. Nāciju pašnoteikšanās ir cieši saistīta ar cilvēktiesību ievērošanas, teritoriālās integritātes, saistību godprātīgas izpildes principiem. Pašnoteikšanās tiesības var realizēt 4 veidos:1) suverēnas un neatkarīgas valsts izveidošana; 2) brīva pievienošanās neatkarīgai valstij; 3) brīva apvienošanās ar neatkarīgu valsti; 4) jebkura cita politiska statusa noteikšana, ko brīvi izvēlējušies tauta. Vienlaicīgi saskaņā ar šo principu netiek sankcionētas darbības, kas vērstas uz suverēnu un neatkarīgu valstu teritorijas sadalīšanu, vai novestu pie pilnīgas vai daļējas šo valstu teritoriālās integritātes izjaukšanas. Ja valstis darbojušās, ievērojot šo principu, tad tām ir valdība, kas pārstāv visu pie šīs teritorijas piederošo tautas kopumu. Katrai valstij jāatturas no jebkādām vardarbīgām darbībām, kas atņemtu nācijām tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību. Savās darbībās pret tādiem vardarbīgiem pasākumiem, šīs tautas ir tiesīgas lūgt un saņemt starptautisku atbalstu.
4) Starptautiskās organizācijas (arī starpvaldību org.).Valstu apvienības, kas izveidotas, pamatojoties uz S.līgumu, lai izpildītu noteiktus mērķus, tām ir organizatoriskā struktūra, tiesības un pienākumi, kas atšķirīgi no org. dalībvalsts tiesībām un pienākumiem un kuras izveidotas saskaņā ar ST. Pazīmes:
līgumiskais pamats. org. tiek izveidotas, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts starp org.dalībvalstīm, šis līgums kalpo kā org. dibināšanas akts, parasti to sauc par statūtiem. Līgums parasti ir daudzpusējs, tas nosaka, org.juridisko dabu. Līguma dalībnieces ir tikai valstis. Praksē ir bijuši gadījumi, kas org. rodas uz starptautiskas org.rezolūcijas pamata, piem., ANO org. par tirdzniecības attīstību, izveidota kā ANO ĢA palīginstitūcija uz GA rezolūcijas pamata; izveidotas, lai realizētu konkrētus mērķus.Katrai org.ir konkrēts mērķis. Ir kopīgais mērķis, katra org. ir centrs, lai koordinētu dalībvalstu darbību un sasniegtu speciālo mērķi. No mērķa ir atkarīga org. kompetence, tiesiski svarīgākie org. darbības juridiskie aspekti.; organizatoriskā struktūra.…
