Nacionālo, starptautisko un eiropeisko tiesību attiecību formas.
Viena no XX gadsimta galvenajām iezīmēm ir tautu pašnoteikšanās tiesību vispārēja nostiprināšanās starptautiskajās un valsts tiesībās, tātad šo tiesību ārējā starptautiskajā izpausmē. Pašnoteikšanās tiesību īstenošanas metode katrā gadījumā ir pilnībā atkarīga no iesaistīto subjektu civilizācijas un nacionālā kultūras līmeņa. Pēc savas būtības nacionālo tiesību īstenošana ir viena svarīgākajām un sarežģītākajām pēdējām ievirzēm, pretišķībām un mērķiem arī Eiropas Savienības tiesību un politikas evolūcijā.1
Tautu pašnoteikšanās tiesības noteiktas Apvienoto Nāciju Organizāciju (turpmāk ANO) 1960.gada deklarācijā par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām, kas pieņemta ar ANO rezolūciju 1514(XV). Deklarācijas preambulā minēts „tautu vienlīdzības un pašnoteikšanās princips”, atzīta visu atkarīgo tautu dedzīgā tieksme pēc brīvības un šo tautu izšķirošā loma savas nacionālās neatkarības sasniegšanā. Deklarācijā pasludināts:
1)Tautu pakļaušana ārvalstu apspiešanai, dominēšanai un ekspluatācijai veido cilvēka pamattiesību noliegumu, ir pretrunā ar ANO Statūtiem un ir apdraudējums pasaules miera un sadarbības sekmēšanai.
2)Visām tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos; pateicoties šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi īsteno savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.
3)Politiskās, ekonomiskās, sociālās vai izglītības sagatavotības neatbilstība nekad nedrīkst kalpot par ieganstu neatkarības atlikšanai (delayin).…
