Starp. tiesībās par avotu dēvē tās formas, kurās ietvertas un pastāv starp. tiesību normas, rodas pašu starp. subjektu(valsts) vienošanās rezultātā. Starp. tiesību avotu juridiskā daba ir vienota – tā ir subjektu vienošanās un tā izpaužas 2 formās: līgumos un paražās.1 Starp. tiesību primārais avots ir konvencionāls, respektīvi, tie ir abām strīdā iesaistītajām pusēm saistošie starp. likumi, kuriem nav jābūt vispāratzītiem. Starp. līgums izsaka starp. tiesību subjektu savst. vienošanos par obligātu juridisku normu radīšanu šo subjektu attiecībās. 2 starp. tiesību primārais avots ir vispāratzītas starp. paražas. Tās iedala: universālās(visā pasaulē atzītas un pielietotas paražas), reģionālās(kuras atzītas un pielieto noteiktos reģionos). Agrāk starp. tiesību normas sastāvēja tikai no paražā. Paražu pastāvēšanas pierādījumi ir: diplomātiskā sarakste, politiskie paziņojumi, ziņojumi presei, likumdošana, arhīvu materiāli utt. 3 primārais starp. tiesību avots ir civilizēto valstu vispāratzītie tiesību principi(romiešu tiesības). Principu piemērošana, tiek domāta, lai aizpildītu robus starp. tiesībās, kad konkrētās attiecības nekāda norma neregulē. Starp tiesību sekundārie avoti ir: tiesu spriedumi(izmanto, ja jautājumā nav konvencionālo tiesību avotu, tos sistematizē krājumos, pētī un uz tiem atsaucas diplomāti), atzītu juristu tiesību doktrīnas(izmanto kā tiesību normu interpretācija līdzekli), starp. org. rezolūcijas(ir konsultatīvs un rekomendējošs raksturs). …
