Dispozitīvās normas
Nosaka subjektu uzvedības iespējamās robežas, atstājot subjektu kompetencē konkrētā uzvedības modeļa izvēlēto šo robežu ietvaros. Tiesību normas, kuru tiesību subjekti vai var nu brīvi pielietot, vai arī atteikties no tās pielietošanas
Imperatīvās normas
Subjekta uzvedības obligāts noteikums. Šo tiesību normu un principu pildīšana valstīm ir absolūti obligāta. Jus cogens.
Vispārējās normas
Regulē attiecības starp visiem un vairumu subjektu.
Partikulārās normas
Regulē divu vai nedaudzu subjektu attiecības.
ANO Starptautiskās tiesas statūtu 38. pants:
Par starptautisko tiesību avotu autoritatīvu, lai gan nepilnīgu uzskaitījumu uzskata ANO Starptautiskās tiesas (turpmāk - ST) Statūtu 38.pantu. Šis pants formāli runā par tiem tiesību avotiem, kuri ir jāpiemēro ST. ST Statūtu 38.pants runā par četriem starptautisko tiesību avotiem: līgumiem, paražām, vispārējiem tiesību principiem un doktrīnu un jurisprudenci.
Starptautiskajās tiesībās formāla avotu uzskaitījuma nav. Par starptautisko tiesību avotiem ir uzskatāmi tie avoti, kurus piemēro starptautiskā tiesa, pretēji tam – tie, kurus starptautiskā tiesa nepiemēro, nav starptautisko tiesību avoti.
“1. Tiesa, kuras pienākums ir risināt tai padotos strīdus, pamatojoties ar starptautiskajām tiesībām, piemēram:
a)starptautiskās konvencijas – kā vispārējās, tā arī speciālās, kurās ietverti strīdā iesaistīto valstu noteikti atzīti noteikumi;
b)starptautiskās paražas – kā vispārējās prakses pierādījumus, ja tās akceptēta kā tiesību norma;
c)civilizēto nāciju vispāratzītos tiesību principus;
d)saskaņā ar 59.p. paredzēto atrunu tiesu lēmumus un dažādu nāciju viskvalificētāko publisko tiesību speciālistu doktrīnas – kā tiesību normu noteikšanas palīglīdzekli.
2.Šis nosacījums neierobežo tiesas tiesības atrisināt lietu ex aequo et bono, ja tam puses piekrīt (pēc taisnīguma un labuma, nevis saskaņā ar formālu likumu – puses var vienoties, ka risinot strīdu var nepiemērot starptautiskās normas, bet atrisināt strīdus pēc vispārējā taisnīguma un labuma).”…