Starptautiskās (publiskās) tiesības ir starptautiskās juridiskās sistēmas galvenais komponents.
Starptautiskās tiesības, vēl precīzāk, starptautiskās publiskās tiesības, ir līgumu un paražu tiesību principu un normu sistēma, kas regulē starpvalstu attiecības starptautiskā miera nodrošināšanas un vispusīgas sadarbības attīstības interesēs. Starpvalstu attiecības iepriekšminētajā aspektā jāsaprot plašā nozīmē kā attiecības, kurās piedalās valstis, starpvalstu organizācijas, valstīm līdzīgi veidojumi, piem., Vatikāns, kā arī nācijas, kuras cīnās par savu neatkarību un brīvību un kuru mērķis parasti ir radīt suverēnu un neatkarīgu valsti.
Starptautisko tiesību sistēmu veido:
1)starptautiskās sistēmas subjekti; suverēnas un neatkarīgas valstis, tās ir galvenais starptautisko tiesību subjekts, jo pārējie subjekti ir atkarīgi jeb atvasināti no valsts; nācijas, kas cīnās par savu neatkarību - mērķis ir izveidot suverēnu un neatkarīgu valsti, šajā nozīmē nācijas var aplūkot kā valstis tapšanas stadijā; starpvalstu (starpvaldību) organizācijas, kuru dalībnieki ir vienīgi neatkarīgas valstis; valstīm līdzīgi veidojumi (Vatikāns, brīvpilsētas).
2)attiecības starp subjektiem; Starptautiski tiesiskās attiecības rodas uz starptautisko tiesību normu pamata. Tās rodas starptautisko tiesību sistēmas gribas izpausmes rezultātā. Šo attiecību svarīgākā iezīme ir tā, ka galvenie to dalībnieki ir suverēnas valstis, kuras pašas izlemj, kā sadarboties un kādās tiesiskās attiecībās stāties ar pārējiem starptautiskās dzīves dalībniekiem. Mūsdienās valstu tiesiskās attiecības ir savstarpēji saistītas un mijiedarbojas. Bez tam, tiesiskās attiecības atgriezeniski ietekmē tiesību normas, kuras šīs attiecības regulē. Jebkura starptautiskā līguma, nolīguma vai starptautiskās deklarācijas liktenis ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā to noteikumi atbilst starptautisko attiecību vispārējām stāvoklim un starptautisko attiecību attīstības tendencēm. Mūsdienās nav neviena starptautisko tiesību subjekta, kam nebūtu tiesisku attiecību ar citiem starptautiskās dzīves dalībniekiem.
3)uzvedības noteikumi, kas regulē attiecības starp subjektiem. Starptautiskajā sistēmā attiecības starp subjektiem regulē juridiski obligāti un neobligāti noteikumi:
Juridiski neobligātie uzvedības noteikumi ir starptautiskās morāles normas, paražas, politiskas normas, pieklājības normas, reliģiskas normas (tikai tad, ja attiecīgas reliģiskās normas nav kļuvušas par valsts politiku un neregulē valsts starptautiskās saistības, pretējā gadījumā tās jau ir saistošās normas), ja tās nav paceltas valstiskā līmenī. Ja tiek pārkāpti juridiski neobligāti noteikumi, atbildība neiestājas;
Juridiski obligātie uzvedības noteikumi ir tikai starptautiskās tiesību normas. Tās neregulē attiecības starp juridiskajām personām privātajām personām, nedz arī nevaldību organizācijām.…