20. Case conserning right of passage over Indian territory (merits)
Portugal v. India
International Court of Justice, 1960
Tēmas: avoti, paražas
Īss lietas apraksts:
Portugāle cēla prasību pret Indiju par traucēšanu īstenot šķersošanas tiesības pāri Indijas teritorijai, kas ir apkārt Portugālei piederošam anklāvam. Portugāle norādīja, kā tādā veidā Indija mēģina nelikumīgi pievienot sev Portugāles teritoriju, neļaujot pēdējai īstenot savu suverenitāti piederošos anklāvos.
Pirmkārt, tiesa atsevišķi norādīja, ka Portugāle, pamatojoties uz šķērsošanas tiesībām, nebauda nekādu imunitāti, šķērsošana paliek Indijas kontroles un reglamentēšanas objekts, savukārt, Indijai šo kontroli jā īsteno labticīgi.
Pieņemot lēmumu tiesa, galvenokārt, izvērtēja starptautisko attiecību starp valstīm attīstību, t.i. pastāvošas un jau nostriprinājušās paražas.
Tiesa nonāca pie dažādiem secinājumiem atkarībā no dažādās pastāvošās prakses:
Ja runa iet par privātpersonu, civiliedzīvotāju un preču kustību, tad saskaņā ar ilggadīgu (vairāk nekā 100 gadu)/pastāvīgu un vienveidīgu praksi pastāv neierobežota šķersošanas tiesība. Nekāda atsevišķa līguma nebija, bet faktiski šķērsošana notika bez jebkādiem ierobežojumiem vai papildus prasībām.
Attiecībā uz militāriem spēkiem, militāro policiju, ieročiem un munīciju – pastāv noteiktie ierobežojumi, kas, savukārt, arī nostiprinājās ar valstu ilggadējo praksi. Katrā šķersošanas gadījumā jāsaņem atsevišķa Indijas atļauja. Indijai ir nodrošināta tiesība atsaukt atļauju vai nedot to. Fakts, ka atļauja tika vienmēr dota, neietekmē situācijas tiesisko vērtējumu. Tiesa secināja, ka nepastāv apstākļi, kas ļauj secināt, ka Indijas vai angļu valdībai pastāv pienākums dot atļauju šajā gadījumā. Tādējādi Portugāles tiesības šķērsot šo robežu nevar uzskatīt par tiesībām kā tādam. Tiesa izdarīja tādus secinājumus no līgumiem, kas tika noslēgti starp pusēm (pamatā – 1878.gada Tirdzniecības un Ekstradīcijas līgums starp Lielbritāniju un Portugāli), kā arī Bombeja valdības 1890.gada paziņojumu par portugāļu karavīru šķērsošanu pārī robežai bez atļaujas kā līgumam neatbilstošo aktu.
Portugāle savā pamatojumā atsaucās arī uz vispārējo staptautisko praksi, kā arī uz civilizēto nāciju akceptētajiem principiem. Tiesa secināja, ka konkrētajā gadījumā konkrētās/reģionālās paražas (faktiski paražas, kas pastāvēja starp divām iesaistītām valstīm) prevalē par vispārējām starptautiskām paražām un principiem, kā arī tās ļauj nonākt pie nepārprotamā secinājuma par valsts ilglaicīgi pausto viedokli par savstarpējo attiecību regulējumu šajā jomā, kas izslēdz nepieciešamību vērtēt lietas apstākļus no citām pusēm.
Tiesa atsevišķi izvērtēja Portugāles tiesības uz anklāvu, dažiem ciematiem, no vēsturiskā aspekta. Tā kā Portugaļu tiesības netika apstrīdētās no angļu (atzīts de facto, netieši atzīts), respektīvi, arī no Indijas puses. Vēsturiski – teritorija, kuru šķērso, bija pakļauta dažādos laikos Indijas un Lielbritānijas valdībai. Tiesa savos secinājumos vērtēja angļu un pēcangļu (kad Indija atguva neatkarību) periodu.
21. ANO Starptautiskās tiesas (ICJ) spriedums 2000. gada 11. aprīļa Aresta Ordera (Arrest Warrant) jeb Jerodijas lietā
Puses
Kongo Demokrātiskā Republika (KDR) pret Beļģiju (BE)
KDR nostāja
Ordera spēkā esamība pārkāpj starptautiskās paražu normas par ārlietu ministru diplomātisko neaizskaramību un imunitāti pret kriminālprocesu
BE likumi par universālo jurisdikciju (UJ) pārkāpj citu valstu teritoriālo pašnoteikšanos un suverēno vienlīdzību.
…
