Starptautisko publisko tiesību jēdziens. Subjekti. Objekti.
Starptautiskās tiesības - ir normu un vispārīgi piemērojamu principu kopums, kas regulē valstu un starptautisko organizāciju uzvedību un to attiecības sava starpā, kā arī dažas no to attiecībām ar personām kā fiziskajām tā arī juridiskajām (O.Galanders). Starptautiskās tiesības tika dēvēti arī par “tautas tiesībām” (ius gentium)- tāds starptautisko tiesību apzīmējums saglabājas vācu valodā.
Starptautiskās tiesības var iedalīt:
1) Pēc reglamentēšanas objekta:
a) starptautiskās publiskās:
starptautiskās jūras tiesības
starptautisko organizāciju tiesības un citas
b) starptautiskās privāttiesības.
2) Pēc aptveruma:
a) universālas (vispārējas)
b) reģionālas
3) Pēc starptautisko tiesību normu aptveruma
a) vispārējas normas
b) speciālas normas (O.Galanders)
Starptautiskās publiskās tiesības ir tiesību normu kopums, kas veido īpašu tiesību nozari un regulē publiski -tiesiskās attiecības starp valstīm un citiem starptautisko tiesību subjektiem. Starptautiskās publiskās tiesības ir līgumu un paražu tiesību principu un normu kopums, kas reglamentē starptautisko attiecību kartību un izstrādāts valstu sadarbības rezultātā (J.Bojārs). Tātad starptautiskās publiskās tiesības ir īpaša tiesību normu sistēma, kas izveidojusies vēsturiski un turpina ļoti dinamiski veidoties mūsdienās. Starptautiskās tiesības neietilpst valsts nacionālo tiesību sistēmā.
Starptautiskās tiesības veido paši šo tiesību subjekti. Starptautisko tiesību normas rodas, valstīm savstarpēji vienojoties, to gribas saskaņošanas rezultātā. Neieeksistē starptautiskais parlaments, kas izstrādātu šo tiesību normas. Starptautisko tiesību subjekti ir ieinteresēti ievērot starptautisko tiesību normas, jo viņi paši tos ir radījušas.
Starptautisko tiesību atšķirība no nacionālajām tiesībām
1) Pēc subjektiem. Nacionālo tiesību subjekti ir gan fiziskas, gan juridiskas personas.
2) Pēc normu radīšanas veida. Nacionālajā likumdošanā tiesību normas rodas valsts iekšējas likumdošanas kārtībā. Starptautiskās tiesības veido, kā iepriekš noradīts, paši šo tiesību subjekti. Starptautiskajās tiesībās nepastāv viena “likumdevēja”, pat ANO nav spējīga uzņemties šo lomu.
3) Pēc varu sadalījuma. Starptautiskajās tiesībās nepastāv klasiskas varas dalīšanas. Paši starptautisko tiesību subjekti ir gan likumdevēji, gan tiesneši, gan izpildvaras realizētāji. Protams, lielas starptautiskās organizācijas tiek veidotas ievērojot varas dalīšanas principu.
4) Starptautiskajās tiesībās galvenais regulējums tiek veltīts valstīm, nevis indivīdiem.
5) Starptautiskās tiesībās ir horizontālā tiesību sistēma. Nacionālajās tiesībās ir vertikālā sistēma ( viss ir pakārtots) (O.Galanders)…
