1.Starptautisko privāttiesību vieta nacionālajās tiesībās
SPT parādās nacionālajās tiesībās (atšķirībā no st. publ. ties.).
Tās ir vajadzīgas gadījumos, kad ir ārvalsts elements, un tad ir jāpievērš uzmanība arī citas valsts nacionālajiem aktiem.
Līdz ar to SPT ir saskatāms valstiskuma elements.
Normas SPT ir imperatīvas (konvencijas, starp. līgumi) un citas.
Starptautiskie privāttiesību avoti ir visi tie faktori, kas rada likumu konfliktu normas (likumu konflikti ir sadursmes dažādu valstu likumu starpā), pēc kuriem šie konflikti izšķirami.
Rakstītie (konvencijas, līgumi, nacionālie normatīvie akti, statūti, tiesu nolēmumi) – nerakstītie (paražas),
Nacionālie (nac. normatīvie akti, Nac. Tiesu nolēmumi (anglo sakšu tiesību sistēmas valstīs), paražas) – starptautiskie (Starptautiskie līgumi (divpusēji, daudzpusēji), starpt. Organizāciju statūti to normatīvie akti (ES noteikumi, direktīvas, tipveida līgumi) paražas).
Avoti
Nacionālie avoti:
-nacionālās tiesības ( ja ir kodificētas, tad speciālie likumi, kodeksi, ja nav kodificēti, tad SPT normas, piemēram: par ārvalstnieku statusu, civiltiesiskās attiecības visur, kur iesaistīts ārvalstnieks.)
-nacionālās paražas;
-nacionālā tiesu prakse.
Starptautiskie avoti:
- starptautiskie līgumi;
-starptautiskās paražas;
- starptautisko organizāciju normatīvie akti (rekomendējošie akti, piemēram: UNIDROIT- saistības ar komerclīgumiem; ES izdotie akti)
starptautisku strīdus izskatīšanas institūciju lēmumi (arbitrāžas lēmumi)
Vispārīgie tiesību principi,
Vispāratzītu tiesību zinātnieku viedokļi.
Tiesu prakse
Nacionālie avoti
Paražas
Starptautiskie līgumi
Rakstīti/ nerakstīti
nerakstītie- paražas
Obligātie/ neobligātie ( paražas, rekomendācijas, Unidroit)
Avotu īpatnība SPT pastāv to divejādā dabā. No vienas puses SPT avoti ir starptautiskie līgumi un starptautiskās paražas, bet no otras puses nacionālās likumdošanas normas, valsts tiesu prakse un nacionālās paražas. Pirmajā gadījumā iet runa par starptautisku regulējumu, bet otrajā gadījumā par valsts iekšējo regulējumu.
1. Starptautiskie līgumi ir prioritāri attiecībā pret nacionālo likumdošanu.
2. Nacionālie likumi;
3. Ieteikuma rakstura akti, nerakstītie avoti
2.Kolīziju normas pamatideja
Kolīziju normas nosaka, kādas valsts norm. akti jāpiemēro, ja izpildīsies normas apjoma nosacījumi.
Tās ir jāmeklē, tikko ir ārvalsts elements.
Kolīziju tiesības = tiesību piemērošanas tiesības, norādes tiesības, papildus arī palīgnormas jeb nepatstāvīgās kolīziju normas.
Kolīziju norma ir jebkurš kolīzijtiesisks priekšraksts. Pēc būtības kolīziju normas ir materiālo tiesību normas, bet īpašo tiesisko seku dēļ tās nostāda pretstatā pārējām materiālo tiesību normām. Starptautiskajās pirvāttiesībās materiālās normas ir visas pārējās normas (tai skaitā procesuālās), kas nav kolīziju normas.
Normu struktūra – tiesiskais sastāvs + tiesiskās sekas; atšķirība no pārējām normām – kolīziju normu tiesiskās sekas nav materiāli tiesiskas, tās nerada pienākumus, bet nosaka piemērojamo likumu.
Kolīziju normu tiesiskais sastāvs pilnībā aptver visu lietu (jautājumu) kompleksu, kuru apraksta kolīziju normu apjoms jeb regulēšanas priekšmets, jeb norādes priekšmets, jeb sistēmjēdziens. Kolīziju normām ir jābūt ļoti plašām.
Jēdziens, kas sevī ietver visu normu
saturu (esence); liela abstrakcijas
pakāpe, jo jāietver arī ārvalstu
tiesiskais sastāvs.
Sistēmjēdziena piesaiste konkrētas valsts tiesībām notiek caur reālās dzīves gadījumiem, notikumiem.
Sistēmjēdziens + piesaiste = piemērojamais likums.
Sistēmjēdzieni nosaka kolīziju normas piemērojamību. Tiem jābūt pietiekami sistēmiskiem un saturiski dziļiem, jo jāaptver ne tikai iekšzemes, bet arī ārvalsts tiesiskais saturs.…
