Starptautiskās gaisa tiesības

Gaisa kuģis ir tehniskais līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks izmanto gaisa telpu pasažieru un kravu pārvietošanas, kā arī zinātniskos un citos nolūkos. Ar gaisa kuģi saprot tādu lidaparātu, kas ir spējīgs veikt lidojumus un manevrēt atmosfērā, pateicoties saskarsmei ar gaisu.
Atsķirībā no tā lidaparāts ir spējīgs veikt lidojumus neatkarīgi no tā, vai tam apkārt ir vai nav blīva gaisa telpa.
No 20.gadsimta sākumā līdz 1919.gadam sāka attīstīsies gaisa tiesību teritorija, kas notika konkurējot divām koncepcijām:
Par gaisa telpas vispārējo brīvību;
Valsts suverenitāte par savu gaisa telpu.
1919.gadā 13.oktobrī Parīzes konferencē noslēdza Parīzes konvenciju par gaisa kuģniecību (Paris Convention on the Aerial Navigation). Konvencijā bija noteikts, ka katrai valstij ir pilnīgā un ekskluzīvā suverenitāte par tās gaisa telpu virs savas teritorijas. Tas nozīmē, ka katrai valstij ir tiesības atļaut vai neatļaut citu valstu gaisa kuģiem veikt lidojumus savas valsts gaisa telpā un neviens gaisa kuģis neveic lidojumus virs citas valsts teritorijas un nenolaižas tajā bez speciālās vienošanas vai noteikumiem. Gaisa tiesības runā par gaisa kuģiem, kam ir jābūt aprīkotām ar dzinēju, jāprot manevrēt. Starptautiskās gaisa tiesības galvenokārt reglamentē par atmosfēru smagāku gaisa kuģu statusa jautājumus, jo gaisa baloniem un dirižabļiem patlaban nav būtiskās nozīmes gaisa pārvadājumos.…