Starptautiskās attiecības pēc Otrā pasaules kara

Divu superlielvalstu – ASV un PSRS pieeja pēckara attīstības problēmām
Pēc Vācijas sagrāves PSRS visās teritorijās, kur atradās tās okupācijas karaspēks, realizēja mērķtiecīgu darbību, lai nepieļautu šo valstu demokrātisku attīstību, bet izveidotu tajos prokomunistiskus režīmus, kas pakļautos Maskavas diktātam. Tas bija pretrunā ar Atlantijas hartas principiem. Staļins stingri turējās pie saviem ārpolitiskajiem pamatprincipiem: spēka politika, teritoriālā ekspansija un ietekmes sfēru sadalīšana. Pēc II pasaules kara PSRS rīcībā bija 3 miljoni vīru liela, karā norūdīta un teicami bruņota Sarkanā armija. PSRS pārvaldīja A-Eiropu, izraisīja nemierus Indijā, Indonēzijā, Āfrikā, Latīņamerikā. PSRS ārpolitiskie mērķi pec II pasaules kara bija: 1. pilnībā pakļaut savai ietekmei C un A-Eiropu; 2. izplatīt komunisma ideju no tās neatkarīgos pasaules reģionos ar visām ispējamām metodēm (politiskās intrigas, bruņotas sacelšanās, politiskās slepkavības, uzpirkšana utt.)
ASV pēc kara sniedza finansiālu palīdzību (Maršala plāns) Eiropas nekomunistiskajām valstīm, lai tās ātrāk spētu atjaunot ekonomiku, nosargāt demokrātiju un nepieļaut komunistiskās ideoloģijas izplatīšanos. PSRS ar to saprata, ka ASV ar šo plānu grib panākt ekonomisko kundzību Eiropā un piespieda A-Eiropas valstis (izņemot Dienvidslāviju) atteikties no Maršala plāna. Tādējādi A-bloka valstis nonaca pilnīga PSRS kontrolē. Krievu vēsturnieks Jurijs Afanasjevs, gan raksta, ka Staļins gribēja palīdzību Maršala plāna ietvaros, bet viņam to nedeva...
…