61. ANO sistēma. Komunikācijas, informācijas un mediju darbības jautājumi UNESCO dienas kārtībā
Terminu “Apvienotās Nācijas“ pirmoreiz lietoja ASV prezidents Franklins Rūzvelts Apvienoto Nāciju deklarācijā 1.janvārī 1942. gadā 2. Pasaules kara laikā. Ar ANO izveidošanu tika radīta jauna valstu organizācijas sistēma, kas pārtrauca vēsturiski izveidojušos Eiropas valstu noteicošo lomu starptautiskajās attiecībās.
Priekštecis ANO bija Nāciju Savienība, organizācija aptvēra līdzīgas problēmas 1. Pasaules kara laikā un 1919. gadā nostabilizējās ar Versaļas līgumu. Nāciju Savienība beidza savas aktivitātes pēc neveiksmes mēģinot nepieļaut 2. Pasaules karu.
1945. gadā 50 valstu pārstāvji tikās Sanfrancisko Apvienoto Nāciju konferencē, lai izveidotu Apvienoto Nāciju Hartu. Šie delegāti apsprieda pamatpriekšlikumus, ko bija izstrādājuši pārstāvji no Ķīnas, PSRS, Lielbritānijas un ASV 1944. gada augustā– septembrī ASV. 1945. gada 26. jūnijā 50 valstu pārstāvji parakstīja hartu. ANO oficiāli sāka eksistēt 1945. gadā, kad Ķīna, Francija, PSRS, Lielbritānija, ASV un pārējās dalībvalstis ratificēja ANO hartu. ANO diena tiek svinēta ik gadu 24. oktobrī.
Saskaņā ar ANO hartu, kuru ratificē katra dalībvalsts, šai organizācijai ir 4 mērķi :
Nodrošināt starptautisko mieru un drošību;
Attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām;
Sadarboties, lai izskaustu starptautiskas problēmas un nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu;
Būt centrā jeb degpunktā, lai saskaņotu nāciju darbības.
ANO nav pasaules valdība un tai nav likumdevēja tiesības. Tā var nodrošināt veidu, kā palīdzēt risināt starptautiskus konfliktus un formulēt politiku, lai ietekmētu dažādus jautājumus. ANO visām dalībvalstīm ir balsstiesības.
ANO struktūrā ir 6 galvenie orgāni– Ģenerālā asambleja, Drošības padome, Ekonomikas un sociālā padome, Aizbildniecības padome, Sekretariāts un Starptautiskā tiesa.
Daudzas no jaunajām valstīm uzskata ANO par formu, kurā var īstenot savu cīņu pret koloniālismu un rasismu. Tas atspoguļojas pieņemtajās rezolūcijās, kas bieži vien ir nereālistiskas un neizpildāmas. Tas, ka tiek pieņemtas rezolūcijas, kuru izpilde nav panākama, grauj ANO prestižu un akcentē tās nespēku, kā arī saasina finansu problēmas. Finansu problēmu pamatā ir pretrunīgās attiecības starp ANO un ietekmīgākajā pasaules valstīm (pirmām kārtām ar ASV. Sabiedrības negatīvā viedokļa dēļ par ANO, ASV Kongress nepiešķir finansējumu ANO. Tieši šī iemesla dēļ ANO budžetā drīkst vairāk nekā viens miljards ASV dolāru.)
Tā kā ANO bieži vien tiek izmantota tikai kā propagandas arēna, vairāku valstu atbalsts šai organizācijai ir visai kūtrs- ANO ir tik varena un iedarbīga, cik to grib tās dalībvalstis.
Visas dalībvalstis ietilpst Ģenerālajā asamblejā. ANO Ģenerālā asambleja tiek saukta arī par vispasaules parlamentu, un katrai valstij ir viena balss kopējā balsojumā. Ja balsojums norisinās tādos svarīgos jautājumos kā starptautiskā miera uzturēšana, jaunu dalībvalstu uzņemšana un ANO budžeta apstiprināšana, tad tiek pieņemts 2/3 vairākuma balsojums. Par pārējiem lēmumiem tiek pieņemts vienkāršs balsu vairākums.
Pateicoties ANO dalībvalstu lielajam skaitam, tiek nodrošināts politiskais līdzsvars starptautiskajā sistēmā, jo nav tāda leģitīma varas orgāna vai valstu grupas (atsevišķas valsts), kas varētu dominēt pār citām valstīm vai koordinēt politisko procesu, tādējādi dalībvalstu liels ieguldījums ir varas vienlīdzīga sadalīšana. Taču diemžēl jāsecina, ka pastāv valstis, kas rada valstu diferenciāciju starptautiskajā sistēmā.
Daudzējādā ziņā ANO kā starptautiskās organizācijas problēmas ir saistītas ar nacionālo valstu valdību problēmām. Kamēr valdības balsta savu varu uz iekšpolitiku, no kā ir atkarīga konkrētās valdības stabilitāte, pasaules procesi attīstās un izmainās. Mūsdienās pasaules notikumi gan ekonomiskas, gan politikas jomā ir mazinājuši tradicionālo institūciju nozīmi.
UNESCO ir ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija. Tās Komunikācijas un informācijas sektors tika izveidots 1990. gadā. Tās programmas sakņojas UNESCO Konstitūcijā, kas organizācijai liek veicināt brīvu ideju plūsmu vārdos un tēlos. Komisija sastāv no Komunikācijas attīstības divīzijas, Vārda brīvības, demokrātijas un miera divīzijas, Informācijas sabiedrības divīzijas. Trīs sektora stratēģiskie mērķi ir: veicināt brīvu ideju plūsmu un universālu pieeju informācijai, veicināt plurālisma izpausmes un kultūras dažādību medijos un pasaules informācijas tīklos, visiem nodrošināt pieeju informācijas un komunikācijas tehnoloģijām. Papildus tam Komunikācijas un informācijas sektors ievieš dažādas interreģionālus, reģionālus un nacionālus projektus it īpaši Āfrikā, Arābu valstīs, Āzijā, Klusā okeāna valstīs, Latīņamerikā un Karību jūras reģionā. Sektors sadarbojas ar ANO aģentūrām, abpusējās attīstības aģentūrām, starptautiskām un reģionālām nevalstiskajām organizācijām. Augstākā prioritāte ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanai vienlīdzīgākai pieejai informācijai un zināšanām dažādās dzīves jomās, ar īpašu fokusu uz izglītību, dzimumu, iezemiešiem, invalīdiem un jaunatni; cīņa pret AIDS, piedāvājot mācības medijiem, kā atspoguļot šo jautājumu; digitālās informācijas pieejamības nošķirtības mazināšana.
…
