Starptautiskā tirdzniecība ir valstu savstarpēja preču un pakalpojumu pārdošana, turklāt svarīgs nosacījums ir šajā pārdošanā valstīm īstenot ieveduma un izveduma darījumus, turklāt starptautiskā tirdzniecības līguma slēdzējiem – uzņēmumiem – līguma slēgšanas brīdī jāatrodas dažādās valstīs.
Starptautiskā tirdzniecība nozīmē, ka daļa valstī saražoto preču un pakalpojumu tiek piedāvāta starptautiskajā tirgū, līdz ar to tiek pārdota citām valstīm. Tāpat arī daļa preču un pakalpojumu tiek iepirkta no citām valstīm. Līdz ar to var runāt par importu un eksportu. Imports ir citu valstu ražotās produkcijas vai piedāvāto pakalpojumu patērēšana savas valsts iekšzemē. Eksports savukārt ir pretējs process – valsts ražoto produktu un piedāvāto pakalpojumu pārdošana patēriņam citās valstīs. Sakarība starp šiem diviem procesiem ir ļoti vienkārša – ko viena valsts eksportē, to otra, protams, importē.
Pastāv vairākas starptautiskās tirdzniecības teorijas, kas laika gaitā centušās izskaidrot, kā, kāpēc un kad notiek starptautiskā tirdzniecība.
Merkantilisms
Merkantilisti par galveno vērtību, kas raksturo valsts bagātību, noteica tās zelta krājumus. Merkantilisma sistēmas mērķis bija veicināt eksportu un mazināt importu. Tikai uzskatīts, ja valsts eksportēs vairāk nekā importēs, tad valstī ieplūdīs tīrā peļņa un līdz ar to arī zelts. Tas savukārt palielinātu valsts bagātību. Tāpat tika aizliegta arī zelta un sudraba krājumu izvešana no valsts, ja arī tas bija nepieciešams, lai veicinātu importu, kas paredzēts preču ražošanai. Arī citu ražošanas faktoru imports tika uzskatīts par nevēlamu.
Tomēr raksturīgākā šīs teorijas sastāvdaļa ir starptautiskās tirdzniecības formulējums ar kolonijām. Tika noteikts, ka kolonijas nedrīkst pašrocīgi tirgoties ar citām valstīm kā vienīgi ar to, kuras sastāvā tā atrodas. Tādējādi tika nodrošināta šī kapitāla neaizplūšana ārpus valstu robežām.
Tā kā mūsdienās šādas koloniālās sistēmas vairs nepastāv, jāpievēršas arī citām teorijām.
…
