Brīvā tirdzniecība nozīmē, ka valsts neierobežo ne eksportu , ne importu. Brīvajā tirdzniecībā preces , kas tiek ražotas ar mazākām izmaksām nokļūst reģionos , kur to cenas ir augstākas. Nacionālajā tirgū tās pārdos par zemākām cenām nekā vietējiem ražotājiem. Rezultātā vietējo preču pieprasījums samazinās , bet importa pieaug. Šāda situācija ir izdevīga tikai patērētājiem , jo vietējiem ražotājiem tas sagādā grūtības. Šāda situācija ir vērojama Latvijā , kad no ārvalstīm tiek grūsta visdažādākā produkcija, bet pašmāju ražotāju cieš pamatīgus zaudējumus, jo nespēj savu produkciju realizēt , kā arī pašmāju produkcija ir krietni dārgāka, jo mēs vēl aizvien nespējam to pašu sieru saražot pa 2Ls , kā to dara vācieši līdz ar to viņi izstumj mūs no vietējā tirgus, tikai tāpēc ka patērētāji nav spējīgi maksāt tādas summas par sieru.
Brīvās tirdzniecības piekritēji uzskata, ka:
1. Ārējā konkurence pastiprina iekšējo konkurenci;
2. pieņemtie lēmumi importa ierobežošanā var izsaukt nepieciešamību citās valstīs pieņemt lēmumus par sava tirgus aizsardzību;
Brīvo tirdzniecību mūsdienās izmanto, lai saņemtu kredītus , valsts var atcelt importa ierobežojošās barjeras, dažkārt to pielieto , lai īsā laika sprīdī piesātinātu tirgu , samazinātu sociālo spriedzi vai arī realizētu kādu citu praktisku uzdevumu.