Raksturojiet modernas starptautiskas tirdzniecības teorijas!
Ražošanas faktoru attiecību teorija, kuru izstrādāja 20.gs. sākumā zviedru ekonomisti Hekiners un Olins. Teorija balstās uz pieņēmumu, ka relatīvo cenu atšķirības ir izskaidrojamas ar to, ka valstis nav vienādi nodrošinātas ar ražošanas resursiem un ka prece ir vai nu darbietilpīga, vai nu kapitālietilpīga. Katra valsts eksportē tās faktorpiesātinātās preces, kuru ražošanai ir pietiekami ražošanas resursu, taču importē tās, kuru ražošanai ir nepietiekams daudzums ražošanas faktoru. Attiecīgi pieņēmuma, ja valsts ir kapitālpiesātināta, tad eksportēs kapitālietilpīgas preces un otrādi. Taču praksē ir pierādījies, ka kapitālpiesātinātas valstis eksportē arī darbietilpīgu produkciju. Starptautiskās tirdzniecības iespaidā vienādu ražošanas resursu cenas izlīdzinās valstīs, kas savstarpēji tirgojas, tātad relatīvo preču cenu izlīdzināšanās noved arī pie ražošanas cenu izlīdzināšanās. Preces dzīves cikla teorija balstās uz jaunajām tehnoloģijām, jo valstis, kurām ir pietiekami daudz kapitāla un kvalificēta darbaspēka, iegūst salīdzinošas priekšrocības, jo šos resursus var ieguldīt inovācijā, tādējādi ražojot jaunas preces. Praksē šī teorija ir attaisnojusies, jo bagātākās valstis arvien vairāk iegulda jaunu tehnoloģiju attīstībā, bet standartizēto ražošanu ar licenču un patentu palīdzību pārnes uz citām valstīm. Iekšnozaru tirdzniecības teorija izpaužas, kad tirgojas ar vienas nozares diferencētām precēm un šī teorija balstās uz šādiem pieņēmumiem: ka patērētāju gaumes atšķiras dažādās valstīs; katrai valstij ir vieglāk eksportēt tās preces, kuru ražošanā un realizācijā ir uzkrāta pieredze iekšējā tirgū; katra valsts specializējas noteiktas preces ražošanā, kas ietilpst kādā preču grupā.
Kā veidojas līdzsvars brīvās tirdzniecības apstākļos?
…
