Starptautiskā politiskā ekonomika un tās teorētiskās pieejas. Bohle un Greskovits. Postpadomju politiskās iekārtas

Starptautiskā politiskā ekonomika un tās teorētiskās pieejas.
Starptautiskā politiskā ekonomika aplūko politikas un ekonomikas mijiedarbību starptautiskajā līmenī. Tā aplūko ražošanu, iepirkšanu un pārdošanu saistībā ar likumiem, paražām un valdību. Tas nozīmē, ka tiek aplūkota nevis tikai vienas valsts politika, bet gan radīts priekšstats par dažādu valstu ekonomisko norišu kopainu. Pastāv trīs galvenās politiskās ekonomikas teorētiskās pieejas: liberālisms, ekonomiskais nacionālisms un marksisms. Tās visas ir atšķirīgas attiecībās starp tirgu, sabiedrību un valsti. Aplūko jautājumus – kāda ir tirgus loma ekonomiskajā izaugsmē un labumu sadalē, kāda ir tirgus loma iekžemes un straptautiskajās attiecībās, kā tirgus sistēma spēj ietekmēt kara un miera stāvokli.
Ekonomiskais nacionālisms (merkantilisms, protekcionisms). Politika ir prioritāra pār ekonomiku, tapēc tirgum jābūt pakļautam valsts interesēm, tieši politiskie faktori ir tie, kas nosaka ekonomiskās starpvalstu attiecības. Ekonomiskās aktivitātes jāorentē uz valsts veidošanas mērķiem un interesēm. Primārā ir nacionālā drošība, militārais spēks, lai darbotos starptautisko attiecību sistēmā. Cīņa starp valstīm notiek dēļ ekonomiskajiem resursiem, kas ir dabiski starptautisko attiecību sistēmā. Kopš ekonomiskie resursi ir būtiski nacionālā spēka nodrošināšanai, katrs konflikts ir gan politiska, gan ekonomiska rakstura. Merkantilisms parādījās 17. gadsimta otrajā pusē līdz ar centralizēto valstu izveidošanos, konkurences paaugstināšanos un visusšķiras pieaugumu. Lai sasniegtu uzplaukumu, valstij ir aktīvi jāiejaucās un jāvirza ekonomiskie procesi par labu visai sabiedrībai.…