Režisora profesija radusies tikai nesen, salīdzinot ar to, cik ilgi jau pastāv teātris. Agrāk šāda amata pildītāja loma izrādes tapšanas gaitā nebija svarīga. Tagadējā režisora pienākumi bija sadalīti dramaturgu, aktieru, trupu vadītāju un citu teātra darbinieku starpā.
Grieķijā teātris bija reliģisko svētku Dionīsiju sastāvdaļa. Tās bija dramatiskās sacensības, kurās varēja piedalīties tikai arhonta (kas bija ievēlēta amatpersona, kas organizēja visas valstij svarīgās dzīves sfēras) izvēlēti trīs pretendenti.
Horodidaskāls varēja būt kaut kas līdzīgs režisoram, jo viņš apmācīja kori, kas bieži vien bija lugas panākumu atslēga.
Sofokla laikā parādījās likums, ka uz skatuves nedrīkst atrasties vairāk par trim aktieriem. Ar to strauji attīstījās pirmā aktiera nozīmīgums dramaturģijā, kas noveda līdz tam, ka 4. gadsimtā šai personai ļāva izvēlēties pārējos divus partnerus, ar ko strādāt kopā.
Viduslaiku Eiropā populāras kļuva mistērijas. Tās savā apjomā bija tik grandiozas, ka vajadzēja vairākas dienas, lai izrādītu vienu šādu reliģisku teātra izrādi. Par katru ainu atbildēja atsevišķs cilvēku pulks. Tie bija neprofesionāļi – amatieri. Tā kā mistērijas finansēja valsts, tad tās pārstāvji izvēlējās, kuriem cilvēkiem būs tas gods piedalīties šajā izrādē.
Vēlāk izrādēs pieaicināja profesionālus aktierus, kuri atveidoja nelabos tēlus, kurus iemīlēja skatītāji.
Izveidojās meistaru cehi, kur katrs meistars atbildēja par savu nozari. Viņu darbu saskaņoja spēles vadītājs, kas arī veica tādas organizatoriskas lietas kā mēģinājumu grafika sastādīšana, kā arī koordinēšana un uzraudzīšana. To varētu saukt par „režisora – inscenētāja attālo senci”.
Renesanses laikmetā līdz 19. gs. beigām aktuāla kļuva lugas autora dominante. Tās pārstāvji: Viljams Šekspīrs (1564-1616), Lope de Vega (1562-1635), Pedro Kalderons de la Barka (1600-1681) u.c. To viņi darīja caur remarkām.
Spānijā parādījās trupas direktors kā nozīmīgs personāžs lugas tapšanas procesā. Viņš bija atbildīgs par fantastikas elementiem un specefektiem, kas skatītājiem sāka likties daudz vilinošāki par pašu izrādes saturu.
16. gadsimtā Itālijā radās renesanses teātra tradīcija, ko sauca par delartisko komēdiju. Tās pamatā bija paša aktiera dominante lugas veidošanā. Attīstījās improvizācijas māksla. Aktieri ne tikai bija talantīgi fiziski, bet arī pietiekami izglītoti, lai paši spētu rakstīt scenārijus, dzejoļu krājumus. Tas bija aktieru zelta laikmets, pēdējais laiks, kad aktierim varēja piederēt galavārds.
17. gs. Francijā klasicisma periodā autors atkal kļuva par noteicošo personu. Žans Batists Moljērs (1622-1673) ar savu trupu radīja un izstrādāja klasicisma komēdijas iestudēšanas estētiku. Savukārt Žans Rasins (1639-1699) radīja Eiropā pirmo traģēdijas aktieru profesionālo skolu. Sākās cīņa par pareizajām estētiskajām prioritātēm starp komēdijas un traģēdijas pārstāvjiem. 1663. gadā radās Moljēra komēdija „Versaļas ekspromts”, kas pilnībā atspoguļoja reālo situāciju viņa teātrī. Šo cīņu izbeidza 1680. gadā dibinātais Franču Komēdijas teātris, kurā notika Moljēra un Rasina izstrādāto principu saplūde.
18. gs. Itālijā Karlo Goldoni (1707-1793), kurš strādāja līdzīgi Moljēra domu gājienam, bija kļuvis par tipisku dramaturgu – režisoru. Viņš pildīja visus šim amatam raksturīgos pienākumus. Pēc delartiskās komēdijas laikmeta Goldoni centās pakļaut aktierus vienai mākslinieciskai gribai. Šajā sakarā sākās vārdiski uzbrukumi no daudzu dramaturgu puses. Goldoni mācīja aktieriem tēlot tā, it kā neviens viņus nevērotu no malas, kā arī prasīja vairāk dabiskuma.
…
