Soņas tēls Fjodora Dostojevska filosofiski psiholoģiskajā romānā "Noziegums un sods"

Soņas tēlam ir liela nozīme šajā romānā, jo caur šo tēlu atklājas mīlestības motīvs un varētu teikt, ka Soņas dēļ Raskoļņikovs atzīst slepkavību. Soņa ir astoņpadsmitgadīga meitene, taču izskatījās vēl jaunāka. Citēju: “Viņa bija vāja, pavisam vājiņa un bāla, diezgan nesimetriska, šaura sejiņa ar mazu, smailu degunu un zodu. Viņu nevarēja dēvēt par glītu; toties viņas zilās acis bija tik dzidras un, tām iemirdzoties, arī viņas sejas izteiksme kļuva tik laba un vaļsirdīga, ka neviļus atstāja pievilcīgu iespaidu. Viņas sejā un visā viņas būtnē bija vēl kāda sevišķi raksturīga iezīme: par spīti saviem astoņpadsmit gadiem viņa izskatījās vēl gandrīz pusaudze, daudz, daudz jaunāka par saviem gadiem, gandrīz vēl bērns, un tas brīžam jocīgi atspoguļojās dažās viņas kustībās.” (238.lpp) Liela nozīme Soņas dzīvē bija ticībai. Viņa ticēja Dievam, uzskatīja, ka tas glābs viņu, ģimeni (kad mira māte). Kad Rodja prasa, vai viņa tic Dievam, viņa atbild: “Kas gan es būtu bez Dieva!” (323.lpp.) Soņa bija labsirdīga, viņai varēja uzticēties un viņa vienmēr centās darīt visu, lai spētu palīdzēt savai ģimenei. Māte par Soņu, kad viņu vainoja zādzībā: “Jūs nezināt, kāda viņai sirds, kas viņa par meiteni! Viņa lai ņemtu naudu, viņa! Labāk viņa pārdod savas pēdējās drēbes, basām kājām staigās, bet atdos jums visu, ja jums vajadzēs, raug, kāda viņa ir! Viņa pat dzelteno biļeti dabūja tāpēc, ka mani bērniņi mira barā, viņa sevi mūsu dēļ pārdeva!”