Ētika –mācība par morāli jeb tikumību, tā atbildi uz jautājumu, ko nozīme dzīvot tikumīgi. Ētikas uzmanības zona ir katram cilvēkam raksturīgie iekšējas pārdzīvojumi, ko izsāka sirdsapziņa vai attieksme pret pasauli, kas fiksēta labā un ļauna jēdzienos. Tikumības izpratne drizak ir jāmeklē rīcības motivācija, nevis tas formālajos aspektos. Grieķi līdz Sokratam uzskatīja, kā tikumība ir derīgais (suns rej, sarga māju- tikumīgs, sieva labi uztur māju- tikumīga). Laika gaita šī izpratne par tikumību mainas un nozīme ir sofistiem. Sofisti pirmie griķu apgaismotāji, profesionāli skolotāji, kuri sagatavoja valsts amatiem jaunekļus, par savu darbu ņemdami maksu. Sofisti vairāk pievērsa uzmanību vārdam, izteiksmes līdzekļiem, taču ar viņu gudrības mākslu izziņas laukā ienāca cilvēka problemātika: cilvēku dažādība, viņu spējas ļauno vērst labajā, uzskatu pretrunība par vienu un to pašu lietu, tikumu un likumu derīgums, taisnīgums. Sofisti pirmie, kas teorētisko izziņu pavērsa no dabas uz cilvēku. Bet tieši Sokrats taisa par izskatīšanas priekšmetu tikuma un cilvēka būtību.
Sokrats (469. – 399.g.pr. Kr.) ar savu dzīvi un darbību ir it ka simbols normatīvai, ētiskai pieejai un interesei par tikumības jautājumiem. Palicis gudrības un patiesuma simbols Eiropas kultūrā. Izturība, pieticīgas vajadzības, uzticība draudzībā, atturība un spēja pār sevi valdīt, gara brīvība, kas savienota ar ģēnija prātu, - tas viss neskaitāmas reizes atkārtots filozofijas grāmatās un pārvērsts par standartu, ideālu. Sokrāta dzīve un mācība nav šķiramas. Viņa filozofiskā doma arī ir viņa dzīves uzskats. Mērķis – nevis zināšanu popularizēšana, bet gan dzīvi kontakti ar cilvēkiem, lai pilnveidotu viņu tikumību un arī panāktu izziņas procesa kāpinājumu, lai nonāktu pie patiesības.…
