Zinātnisko darbību M. Vēbers uzsācis, pētīdams sabiedrības ekonomisko vēsturi un ekonomikas mijiedarbību ar citām dzīves sfērām, kā arī radīdams sociālās rīcības teoriju. Viņa pētījumu loks ir plašs un aptver arī tādas jomas kā sociālo zinātņu loģika un metodoloģija, kristietības vēsture un reliģijas socioloģija.
Pirmie M. Vēbera darbi, ar kuriem viņš sabiedrībai pieteica sevi kā zinātnieku bija “Par viduslaiku tirdzniecības sabiedrības vēsturi” (1889) un “Romas agrārās vēsture nozīme valsts un privātajās tiesībās” (1891). Šajos darbos viņš analizēja sabiedrības ekonomisko attīstību saistībā ar dzīves tiesiskajiem, ētiski reliģiskajiem, psiholoģiskajiem aspektiem.
Jau studiju laikā pastiprinājusies Vēbera interese par praktisko politiku un viņš iestājies Sociālpolitikas savienībā. Pēc šīs savienības pasūtījuma viņš veic Austrumelbas apgabala agrāro attiecību izpēti, kā rezultātā 1892.gadā tiek publicēts darbs “Laukstrādnieku apstākļi Austrumelbas Vācijā”.
Ar darbu “Protestantiskā ētika un kapitālisma gars” 1905.gadā M. Vēbers aizsāk publikāciju sēriju par reliģijas socioloģiju. Šajā darbā “viņš kapitālismu traktē kā racionālu ekonomiskās darbības tipu, kas izaudzis no protestantiskās ētikas racionālā gara” . Turpinot darbu pie protestantisma pētījumiem, M. Vēbers nonāk pie viena no svarīgākajiem savas socioloģijas metodoloģiskajiem principiem – pie ideāltipu koncepcijas. Ideāltipi ir sociālie pamatveidojumi, no kuriem dažādās kombinācijās un proporcijās sastāv visa cilvēku rīcība.
Viņš aplūko divus tipus – kapitālistisko garu un protestantisko ētiku, īpašu uzmanību pievērsdams kalvinismam. Modernā kapitālisma garu Vēbera izpratnē raksturo profesionālisma ideja un peļņas kā kapitāla reinvestēšanas ideja.
Protestantisko tipu M. Vēbers raksturo ar apzīmējumu “iekšpasaulīgā askēze”, viņš uzskata, ka šī patētiski necilvēciskā mācība izraisa indivīda vientulību.
…