Markss uzskata, ka sabiedrība ir dialektiskā paškustībā esošs veselums. Sabiedrības struktūras pamatā ir ražošanas attiecību kopums jeb bāze, kas nosaka politisko un tiesisko virsbūvi un tai atbilstošās ideoloģijas formas (morāli, mākslu, reliģiju, filosofiju, politisko un tiesisko ideoloģiju)
Ražošanas attiecības atbilst noteiktai ražošanas spēku attīstības pakāpei. Tie kopā ar ražošanas attiecībām nosaka ražošanas veidu. Ražošanas spēku attīstības gaitā ražošanas attiecības var kļūt par to turpmākās attīstības kavēkli. Šādā gadījumā sabiedrības iekšējā dinamika (dialektikas likumi) ved uz revolucionārām šo attiecību pārmaiņām. Tās realizējas šķiru cīņā.
Cilvēku savstarpējās attiecības izpaužas kā attiecības starp lietām. Sabiedrība ir sašķelta šķirās, no kurām viena ir spiesta savu darbaspēku pārdot otrai – ražošanas līdzekļu īpašniecei, kura pārstāvji tāpat ir atsvešināti no patiesās cilvēka būtības. [2.]
Šķiru apziņa ir šķiras savas lomas apziņa ražošanas procesā un savas attieksmes pret citām šķirām apzināšanās. Ar „apziņu” saprot, piemēram, to, kādā mērā strādnieku šķira apzinās savu ekspluatācijas pakāpi no mantīgo šķiru puses, kuras atņem strādniekiem viņiem pienākošos virspeļņas daļu, ko strādnieki paši ir radījuši.
Lai galīgi no izolētiem indivīdiem izveidotos šķira, ir nepieciešams, lai būtu vienotības apziņa, atšķirības sajūta no citām šķirām. Galīgā apzinīguma stadija, pēc Marksa uzskata, tiek sasniegta tad, kad strādnieku šķira sāk saprast, ka savu taisnīgo mērķi tā var sasniegt tikai iznīcinot kapitālismu, bet, lai to izdarītu, ir nepieciešams apvienot spēkus. [3.]
Ar šķiras solidaritāti saprot vienotības pakāpes apziņu vai pat gribu pēc kopīgas rīcības, kas ir nepieciešama, lai sasniegtu politiskos un ekonomiskos mērķus.…
