M. Andersens un F Hovards uzskata, ka cilvēku sabiedrība ir sociālās mijiedarbības sistēma, kas ietver kultūras un sociālās iestādes. Sociālā mijiedarbība ir tas, kā cilvēki komunicē viens ar otru un kā pilda sociālās saistības. Vārdu „sociālā mijiedarbība” sociologi lieto, lai apzīmētu divu vai vairāku cilvēku izturēšanos. Sociālā mijiedarbība ietver vairāk nekā parastu darbību, jo tā ietver komunikāciju, kas nozīmē informācijas nodošana kādai personai. Sociālā mijiedarbība ir sabiedrības pamats, bet sabiedrība kļūst vairāk nekā sociālo indivīdu darbības uzkrāšana. Emīls Dirkeims, klasiskās socioloģijas teorētiķis, sabiedrību apzīmēja ar latīņu vārdu „ sui generis”, kas nozīmē lieta pati par sevi.
Sociologi sabiedrību apskata divējādi – gan no mikro analīzes viedokļa, gan no makro analīzes viedokļa. Sociālā iestāde ir apzīmējums, ko sociologi lieto, lai apzīmētu noteiktu kārtību sociālajās grupās visos līmeņos. Sociologi grupas uzskata par indivīdu uzkrājumu, kuras savā starpā mijiedarbojas un komunicē, dala mērķus un normas un sevi apzinās kā „mēs”. Sociālās kategorijas ir cilvēki, kas ir ar vienu vai vairāk īpašībām dalīti. Toties auditorija nav grupa, jo tā savā starpā nemijiedarbojas un neapzinās sevi kā „mēs”. Oficiālās iestādes ir augsti strukturēti grupējumi, kas rūpīgi atlasa iecerētos mērķus.
Statusi ir vispāratzītas pozīcijas sociālajās struktūrās ar prestiža grādu jeb sociālām vērtībām. Statusa nekonsekvence rodas tad, ja persona ar statusu rāda dažāda prestiža nozīmes skaitu. Iegūtais statuss, kas ir iegūts ar piepūli. Piedēvētie statusi rodas, cilvēkam piedzimstot. Iegūtie statusi ne vienmēr ir skaidri. Lai gan vienam cilvēkam piemīt daudz statusu, viens no visiem prasti ir dominējošais, izceļot personas identitāti. To sauc par virstatusu. To var piešķirt citi vai pati persona. …
