Sociālā norma – relatīvi konkrēts un loģiski pilnīgs pamatatzinums, noteikums, paraugs, ar kura palīdzību tiek regulētas attiecības cilvēku starpā.
Ja pievēršas sociālo normu jēdziena veidošanai, uzskaitot to pazīmes, jāņem vērā, ka tās veidojās sabiedrības attīstības gaitā pakāpeniski. Šo normu vēsturiskā evolūcijā sociālo normu sistēma ataino sabiedrībā sasniegto ekonomisko, sociālās, politiskās un garīgās attīstības pakāpi. Tajās atspoguļo sabiedrības, valsts, vēstures un nacionālās īpatnības, valsts varas raksturu, cilvēku dzīves kvalitāti, utt.
Esamības, jābūtības normas.
No vienas puses, pastāv esamības normas. Tās var saukt arī par „dabas likumiem”. Esamības normas tikai attēlo esošās pasaules faktus. Šīs normas ir nemainīgas un, ja kāds notikums iestājas, kurš neatbilst tām, tad tas tiek noliegts.
Pretēji esamības normām, kuras attēlo pasaules faktus, jābūtības normas pamatojas uz cilvēku radītām normām. Tie ir pareizo attiecību likumi, pareizās domāšanas un rīcības likumi, un tie veido labākās pasaules būvniecības plānu.
Jābūtības normu kategorija – sociālās normas.
Izšķir trīs jābūtības normu kategorijas:
1.morāle;
2.tikumi;
3.tiesības.…