Socializācija kā jauns jēdziens pirmoreiz tika lietots 1907. gadā, lai raksturotu cilvēka sabiedriskās norises, parādītu sabiedrības ietekmi un lomu cilvēka personības veidošanā [5., 4.].
Pedagoģijas terminu vārdnīcā socializācija skaidrota kā process, “...kurā persona apgūst sabiedrības kultūru, sociālās normas, sociālo pieredzi un zināšanas, tradīcijas, vērtības un izturēšanās prasmes, lai vieglāk iekļautos, atrastu savu vietu un spētu pilnvērtīgi dzīvot noteiktā sabiedriskā vidē, vienlaikus attīstīt savas individuālās dotības, garīgo būtību” [3., 161.]. Šajā definīcijā nepaliek neievērots garīgums. Garīgā būtība ietver intelektu, emocijas un jūtas, tāpēc ar socializāciju saistītās prasmes ir arī emociju izpratne un pārvaldīšana.
A. un K. Radugini piedāvā citu definīciju: “Socializācija ir process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešamas viņa veiksmīgai funkcionēšanai sabiedrībā” [4., 18.].
I. Podlasijs uzskata, ka socializācija ir sociālās pieredzes apguves process, tā ir sabiedrisko attiecību apguve, kas risinās visu cilvēka dzīvi, tai ir noteiktas stadijas – personības veidošanās stadija un personības attīstības stadija.…