Pēc autoritārā režīma nodibināšanās Padomju Savienībā, pateicoties prasmīgajai manipulācijai ar mazizglītotajām tautas masām, pirmais uzdevums absolūtai varas nostiprināšanai bija ar represijām un fizisku iznīcināšanu iebiedēt to sabiedrības daļu, kas slikti pakļāvās manipulācijai (inteliģenci). Līdzās represīvajam metodēm padomju totalitārā režīma balsts bija arī detalizēti izstrādāta ideoloģija, kas kalpoja kā aizsegs valdošās varas patiesajiem mērķiem – iegūt absolūtu varu. Šo ideoloģiju dēvēja par marksismu – ļeņinismu. Kā kultūrai tā arī mākslai šajā jaunajā pasaules uztveres veidojošajā sistēmā bija ierādīta ļoti konkrēta un nozīmīga loma. Tā vairs nebija brīva, radoša izpausme, kultūras un mākslas parādības modelēja partijas funkcionāri atbilstoši marksisma – ļeņinisma prasībām, piemērojot ideoloģiskajam modelim, lai tās pilnvērtīgi varētu kalpot totalitārā režīma interesēm.
Padomju Savienības Komunistiskās Partijas Centrālā Komiteja apstiprināja normatīvās nostādnes, kas reglamentēja kultūras dzīves ( kā marksisma – ļeņinisma ideoloģijas būtiska ieroča ) izpausmju formas un veidus, ar mērķi nostādīt visus padomju māksliniekus uz vienotas idejiskās platformas. Šīs nediskutējamās direktīvas, apzīmētas ar sociālistiskā reālisma normu, tika attiecinātas gan uz tēlotājmākslas veidiem, tā arī uz rakstniecību un mūziku. Tika ieviesta cenzūra, kas svītroja ‘’neatbilstošos vārdus’’, kas nesaskanēja ar partijas politiku, atieskā cenzūra konspektīvi svītroja vārdu ,,Dievs’’ dzejoļos un stāstos. Bija ieviesti aizliegto grāmatu saraksti, kuros ietilpa arī E. Virzas ,,Straumēni’’, kā arī tādi darbi kā ,, Meistars un Margarita’’ , Hitlera ,,Mein Kampf ‘’ , Dantes ,, Dievišķā Komēdija’’ , kā arī Bībele.
G. Godiņš ( latviešu dzejnieks) rakstīja: ,, Šis vārds cenzūra man asociējas ar pauzi dzejas rindā vai mūzikas periodā, asociējas ar ritmisku klusumu, pēc kura tik un tā seko turpinājums, bet to tik un tā izsvītro.’’
Sociālistiskā reālisma metode padomju mākslā bija radīta kā līdzeklis padomju ideoloģijas propagandai, tādējādi radot ar šīs mākslas palīdzību jaunu ētiku un estētiku jautājumiem, kas bija visai maz atbilstoši reālai situācijai padomju valstī. Tam bija jābūt tautas masām viegli uztveramam, tātad tas nozīmē skaidri nolasāmu sižetu ar skaidrā norādēm uz idejisko pamatojumu, tāpēc šim stilam ir izteikts ilustratīvisms. Reālisma pamatprincipi ir patiesīgums, vēsturiskā konkrētība, tipiskums. Šī metode liek paust dzīves patiesību. Sociālistiskā reālisma principi ir saistīti ar laiku, kad izveidojās strādnieku šķira un marksisma – ļeņinisms ideoloģijas izveidošanu cīņā par sabiedriskās dzīves revolucionāru pārveidošanu.…
