Sociālistiskais reālisms ir 30.gados Padomju Savienībā oficiāli izvirzītā estētiskā doktrīna, kas politiskā līmenī reglamentēja, cik optimistiski un sociālistiski mākslā jāattēlo sabiedrība”.
Pēc 2.pasaules kara Padomju valstī (Latvija šajā laikā Padomju Savienības sastāvā) valdība apstiprināja normatīvas nostādnes tēlotājā mākslā (arī rakstniecībā, mūzikā). Maskavā pieņemtās nostādnes ar republiku partijas Centrālās komitejas aparāta starpniecību tika novadītas līdz vietējām Mākslas lietu pārvaldēm, radošām savienībām, mākslas mācību iestādēm, kļūstot par nediskutējamām direktīvām. Tām bija uzdevums vienot visus padomju māksliniekus uz vienotas idejiskās platformas, ko apzīmēja ar sociālistiskā reālisma jēdzienu, balstoties uz krievu reālistiskās mākslas skolu tradīcijām. Vadoties pēc nospraustajiem uzdevumiem, Padomju Savienības Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas vadībā PSRS Mākslas akadēmija izsrādāja stingri normētu programmu, kas māksliniekam sociālistiskā reālisma ietvaros atļauts un kas nav atļauts. Tādējādi tika aprobēta noteikta tematika, tēlojuma principi un pat stilistiskie paņēmieni. Līdz ar to mākslas praksē izveidojās tēmu hierarhija. Par visnozīmīgākajiem tika uzskatīti partijas vadoņu portreti , pēc tam sekoja tematiskā māksla – mūsdienu padomju dzīves attēlojums, revolucionārā un kara tēma, tad portrets, ainava un klusās dabas žanrs. Figurālajos žanros savukārt izvirzīja prasību, lai tēli būtu psiholoģiski izstrādāti, t.i., lai katrs redzamais personāža būtu ar individuālu raksturojumu un izteiktu žestikulāciju; nepieciešamā dominante bija pozitīvas emocijas.
…
