Ievads
Mēs cilvēki esam tik dažādi. Tik dažādi mēs reaģējam uz vienu vai otru situāciju. Tik dažādi mēs rīkojamies tajā vai citā situācijā. Tātad mēs viens no otra ļoti atšķiramies.
Kas tad nosaka mūsu uzvedību? Kas veido mūsu raksturu, un kas ir tā pamatā? Interesants man šķiet jautājums: cik daudz mūsos ir ģenētiski ieprogrammēts un cik daudz mēs spējam un varam ar savu gribu vai neatlaidību mainīt. Bet varbūt to kādi mēs esam lielā mērā nosaka vide, kurā mēs uzaugam un no kuras ietekmējamies.
To pazīmju kopumu, ko mēs saņemam kā ģenētisko mantojumu psiholoģijā sauc par temperamentu. To nevar mainīt, lai kā arī gribētos. Ir dzirdēts sakām :”Viņš pēc rakstura ir mainījies,” bet vai ir dzirdēts viņa temperaments ir mainījies. No cilvēka, kas izprot šī vārda jēgu visdrīzāk, ka nē. Temperaments ir tās cilvēka individuālās īpatnības, kas nosaka viņa darbības dinamiku un tās ir atkarīgas no CNS. Darbības dinamika ir tās ritms, intensitāte un temps. Temps norāda cik ātri vai lēnu cilvēks reaģē uz dažādām situāciju maiņām un notikumiem dzīvē. Ritms nosaka mūsu aktivitātes un pasivitātes periodus, tos brīžus, kad mēs esam enerģijas pilni un tos, kad jūtamies iztukšoti. Intensitāte savukārt saistīta ar mūsu nogurdināmību. Iedziļinoties iepriekš teiktajā kļūst saprotams, ka temperaments cilvēkā ir iekodēts.
Bet, kas tad ir tas, ko mēs sevī varam mainīt? Ir taču tā, ka cilvēks, piemēram, mācoties pārveidojas, sāk uztvert dzīvi kā no cita skatupunkta. Tātad mēs varam secināt, ka cilvēka ģenētiski iegūtais temperaments + sociālā vide un ietekme arī veido cilvēka raksturu.
Šīs sakarības mani ieinteresēja. Tā liekas kā sava veida “atslēdziņa, “lai mēs varētu iemācīties izprast paši sevi , un varbūt kaut daļēji apkārtējos. Kāpēc, tad cilvēks lielākoties jūtas nelaimīgs un nesaprasts? Jo nav mierā ar sevi vai kādu citu, iespējamo pāridarītāju. Un, ja izdodas sevi pieņemt un saprast, ka mēs visi esam dažādi un katra uzvedība ir lielākā vai mazākā mērā motivēta, tad to varētu jau saukt par lielu soli pretī pilnvērtīgai un laimīgai dzīvei.
Par savu mērķi šajā darbā izvirzu izpētīt dažādu psihologu teoriju pieejas, nosakot ģenētiskos un sociālos priekšnosacījumus, kas nosaka cilvēka rakstura veidošanos.
Kā darba uzdevumu pieņemu izpētīt teorētisko literatūru sakarā ar tādu aktuālu problēmu kā: 1)ģenētiski mantotās īpašības cilvēka raksturā,
2)sociāli iegūtās īpašības cilvēka raksturā,
3)ģenētisko un sociālo faktoru mijiedarbība veidojoties cilvēku raksturam.
Temperamentu un raksturu pētījuši un mēģinājuši grupēt ļoti daudzi ievērojami psihologi dažādos laikos. Savā darbā apskatīšu tikai nedaudzus un mēģināšu saprast, kura teorija man liekas vispieņemamākā..
1. Ģenētiskais priekšnosacījums, kas nosaka cilvēka rakstura veidošanos.
Temperaments ir katrai personai piemītošo savdabīgi noturīgo psihisko īpatnību kopums, kuras nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu. …
