Sociālās tiesības ir tāds tiesisko normu kopums, kam sociālekonomiski jānodrošina ikviena sabiedrības locekļa pilnvērtīga eksistence un dzimtas turpināšana. Tās ir tiesības uz tādu dzīves līmeni (uzturs, apģērbs, mājoklis, medicīniskā aprūpe un sociālā apkalpošana), kāds nepieciešams savas dzīvības un veselības uzturēšanai, elementāro kultūras prasību apmierināšanai, kā arī bērnu audzināšanai.
Pie sociālajām tiesībām pieder:
tiesības uz darbu un brīvu nodarbošanās veida un vietas izvēli;
tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem;
tiesības uz aizsardzību bezdarba gadījumos;
tiesības savu interešu aizsardzības nolūkā dibināt arodbiedrības un tajās darboties;
tiesības uz saprātīgi ierobežotu darba laika ilgumu un apmaksātu regulāru atvaļinājumu;
un daudzas citas tiesības.
Pilsoņu tiesības un politiskās tiesības, kas ir cilvēka brīvības pamatnosacījums, pieder pie pirmās paaudzes tiesībām. Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kas nodrošina cilvēka izdzīvošanu, pieder pie otrās paaudzes tiesībām. Atšķirībā no politiskajām tiesībām, kuru pamatā ir cilvēku juridiskā (jeb formālā) vienaldzība, sociālās tiesības ir vērstas uz viņu faktisko, sociālo vienaldzību. Pareizāk būtu teikt, ka sociālie likumi nodrošina juridiskās vienaldzības principa īstenošanu attiecībā uz sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju grupām.…